5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst no Satversmes 110. panta izrietošajam valsts pienākumam izveidot un uzturēt ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Ieviešot vecāku pabalstu, valsts esot izpildījusi savu pienākumu nodrošināt īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Taču tiesībsargs nepiekrīt Saeimas norādītajam, ka valsts paredzējusi arī citus sociālās apdrošināšanas un sociālos pabalstus, piemēram, maternitātes pabalstu un ģimenes pabalstu, tādējādi nodrošinot finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj bērnu līdz viena gada vecumam. Beidzoties maternitātes atvaļinājumam, sociāli apdrošinātai personai, kura nolēmusi bērna kopšanas laikā turpināt strādāt vai gūt ienākumus kā pašnodarbinātais, netiekot nodrošināts ģimenēm ar bērniem garantētais valsts atbalsts. Pieteikuma iesniedzējas gadījumā valsts neesot paredzējusi atbalstu tādu papildu izdevumu kompensēšanai, kuri personai radušies sakarā ar bērna kopšanu līdz viena gada vecumam. Paredzot iespēju saņemt vecāku pabalstu arī personai, kura bērna kopšanas laikā ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātais, valsts esot noteikusi līmeni, kādā tā nodrošinās īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Liedzot tiesības saņemt vecāku pabalstu personām, kuras ir nodarbinātas vai gūst ienākumus bērna kopšanas laikā, valsts esot samazinājusi iepriekš garantētā sociālā nodrošinājuma līmeni. Šāds ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi - sociālā budžeta ilgtspējas (sabiedrības labklājības) nodrošināšana un bērna tiesību aizsardzība -, taču apstrīdētā norma liedzot personai bērna kopšanas laikā strādāt vai gūt ienākumus kā pašnodarbinātai personai. Tas neesot nedz sabiedrības, nedz indivīda interesēs. Sociālās apdrošināšanas budžetam ekonomiski izdevīgāka esot tāda persona, kura, saņemot vecāku pabalstu, ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātais un tādējādi arī bērna kopšanas laikā veic maksājumus sociālajā budžetā. Persona, kura bērna kopšanas laikā atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un negūst ienākumus kā pašnodarbinātais, sociālajam budžetam pienesumu nedodot. Tādējādi ar apstrīdēto normu nevarot sasniegt izvirzīto leģitīmo mērķi - nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā. Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Persona varētu strādāt un saņemt mazāka apmēra pabalstu nekā saņemtu tad, ja nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlas nestrādāt, tomēr tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Šāds risinājums gan dotu pienesumu sociālās apdrošināšanas budžetam, gan arī labvēlīgi ietekmētu ģimenes kopējo labklājību. Turklāt ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot ierobežotas arī bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir pilnībā atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt savu profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā. Tiesībsargs norāda, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tāds ģimenes atbalsta sistēmas regulējums, ka bērna intereses tiek ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā (nodrošinot bērnam vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam, ļaujot vecākam saglabāt profesionālo kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai spētu nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē. Vienāda pabalsta noteikšana strādājošam vecākam un vecākam, kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, būtu pretrunā ar Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata. Neatkarīgi no atšķirīgajām nodarbinātības formām attieksmei pret darba ņēmējiem, kas atrodas (vai neatrodas) bērna kopšanas atvaļinājumā, un pašnodarbinātajiem, kas bērna kopšanas laikā negūst (vai gūst) ienākumus, vajagot būt vienādai. Tas attiecoties arī uz vecāku pabalsta izmaksu. Vecāku pabalsts esot sociālās apdrošināšanas pabalsts, jo gan darba ņēmējs, gan pašnodarbinātais veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas konkrētajam apdrošināšanas veidam - vecāku apdrošināšanai. Turklāt abām personu kategorijām sociālās apdrošināšanas iemaksu likme esot vienāda. Ņemot vērā minēto, esot secināms, ka ar apstrīdēto normu nav sasniedzams likumdevēja izvirzītais mērķis - nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā un bērnu tiesību aizsardzību. Šo mērķi varot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 110. pantam. Kopš 2014. gada 1. oktobra esot ieviests tāds vecāku pabalsts, kas nodrošinot taisnīgu un vienlīdzības principam atbilstošu izmaksu gan personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie, gan arī tām personām, kuras bērna kopšanas laikā ir nodarbinātas vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Tiesībsargs neredzot iemeslu, kura dēļ šādu vai līdzīgu vecāku pabalsta modeli likumdevējs nevarējis pieņemt jau 2009. gadā.