6. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam. Labklājības ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem argumentiem un uzskata, ka likumdevējam bija tiesības liegt vecāku pabalstu, proti, sociālās apdrošināšanas pabalstu, tiem šā pabalsta saņēmējiem, kuri atsāka savu profesionālo darbību, neatkarīgi no tā, vai profesionālā darbība atsākta pilnīgi vai daļēji. Vecāku pabalsts esot sociālās apdrošināšanas sistēmas atbalsta pasākums, kas paredzēts vecākiem, kuri bērna pirmajā dzīves gadā izvēlas nestrādāt un pilnvērtīgi aprūpēt bērnu, veltot tam šajā laika posmā īpaši nepieciešamo uzmanību. Vecāku pabalsta izmaksas ierobežojums attiecībā uz strādājošiem vecākiem esot noteikts, ievērojot galvenokārt tieši bērna vajadzības. Vecāku pabalsts pēc sava mērķa un būtības esot izveidots kā viens no sociālās apdrošināšanas sistēmas pabalstiem, kuru mērķis ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā. Sākotnēji vecāku pabalstu varējis izvēlēties jebkurš no abiem bērna vecākiem, un praksē pierādījies tas, ka šis pabalsts bieži vien nesasniedz tā mērķi, jo parasti tiek noformēts uz tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas saņēmis lielāku atalgojumu. Šāda prakse esot nonākusi pretrunā gan ar Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2006‑07‑01 izteiktajām atziņām, gan ar valstī spēkā esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojusies tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas. Ņemot vērā minēto, 2009. gada 16. jūnijā Saeimā pieņemti likuma grozījumi, liedzot turpmāk saņemt vecāku pabalstu tām personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un vienlaikus strādā vai gūst ienākumus. Grozījumu leģitīmais mērķis attiecībā uz pašnodarbinātajiem bijis aizsargāt bērna intereses, motivējot vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt un pašiem nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi. Apstrīdētajai normai bijis leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot gada vecumu vēl nesasnieguša bērna vislabāko interešu ievērošanu, proti, pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki. Otrs leģitīmais mērķis bijis saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmas pašfinansēšanās nodrošināšanu ilgtermiņā, jo 2008. gada 1. janvārī ieviestais apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana - neesot paredzējis sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšanu jaunā pakalpojuma - vecāku pabalsta - nodrošināšanai. Tādējādi esot ievērojami pasliktinājies valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stāvoklis. Pašnodarbinātajam atšķirībā no darba ņēmēja obligāto iemaksu objekts esot brīvi izraudzīti ienākumi. Tādējādi pašnodarbinātais varot laikus un pēc paša izvēles plānot savu saimniecisko darbību, lai bērna kopšanas periodā saņemtu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu atbilstošā apmērā. Profesionālās kvalifikācijas saglabāšana esot gan pašnodarbinātajiem, gan darba ņēmējiem aktuāls jautājums. Likumdevējs, nosakot vecāku pabalsta izmaksas ierobežojumu strādājošiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, neesot piespiedis tos atteikties no valsts atbalsta, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju, bet, ievērojot bērna intereses un sociālās apdrošināšanas pakalpojuma mērķi, nodrošinājis iespēju izvēlēties - vai nu saņemt vecāku pabalstu pilnā apmērā un nestrādāt, tādējādi negūstot ienākumus no profesionālās darbības, vai arī - ja persona izvēlas strādāt - saņemt ienākumus kā pašnodarbinātajam. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu sabiedrības labklājības nodrošināšanas politiku. Valstij esot jāsamēro ar savām ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā, bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību. 2009. gadā strauji pasliktinājusies Latvijas ekonomiskā situācija, samazinājušies valsts budžeta ieņēmumi, būtiski palielinājies bezdarbs un pieauguši sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi. Satversmes tiesa jau esot secinājusi, ka vecāku apdrošināšana tika ieviesta pārsteidzīgi, nepārdomāti un tādējādi tika apdraudēta sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēja, kas ir būtisks priekšnoteikums tam, lai valsts varētu ilgtermiņā nodrošināt gan pensiju, gan sociālās apdrošināšanas pabalstu izmaksu.