9. Article

Saskaņā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu valsts aizsargā ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Satversmes ievadā nostiprināts tas, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 14. punktu). Satversmes tiesa atzinusi arī to, ka no Satversmes 110. panta izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu). Interpretējot Satversmes 110. panta pirmajā daļā noteiktās pamattiesības, jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 10. punktu). Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa noteic, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, kultūras un sociālajām tiesībām 10. panta pirmā daļa paredz, ka dalībvalstis nodrošina iespējami plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei, it sevišķi tās dibināšanas posmā un kamēr tās pienākums ir gādāt par nepatstāvīgajiem bērniem un viņu audzināšanu. Arī Eiropas Sociālās hartas 16. pants citstarp garantē ģimenes tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību. Tas paredz, ka līgumslēdzējas puses, lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, apņemas veicināt citstarp ģimenes dzīves ekonomisko un sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem. Satversmes tiesa atzinusi, ka Eiropas Sociālās hartas 16. pants nesniedz izsmeļošu ģimenes politikas instrumentu sarakstu, proti, nenoteic, kādi var būt pabalsti un kādos apstākļos tie būtu izmaksājami. Ievērojot noteiktas minimālās prasības, valstis pašas ir tiesīgas izvēlēties savus līdzekļus ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu). Valsts īpaši atbalsta ģimenes, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, jo zīdaiņiem ir nepieciešama sevišķa aprūpe un parasti šo aprūpi uzņemas bērna vecāki, tāpēc viņi var nespēt gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009‑44-01 8. punkts). Lai arī no Satversmes 110. panta neizriet personas tiesības saņemt valsts atbalstu konkrēta veida un apmēra pabalsta formā, tomēr valstij, rūpējoties par bērniem un ģimeni un ievērojot tiesību principus un pārējās Satversmes normas, jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu vajadzībām (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punkts). Pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu, likumā ir konkretizētas ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību, nosakot dažādus aizsardzības mehānismus (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punkts). Viens no šādiem valsts noteiktiem ģimenes sociālās aizsardzības mehānismiem, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem, ir tiesības uz vecāku pabalstu.