48. Article — tika papildināts ar sesto daļu, bet 50. pants

- ar 5. punktu. Saeima grozīja arī 30. panta ceturtās daļas pirmo teikumu un 48. panta piekto daļu, šīs normas papildinot ar vārdiem "tostarp nepārkāpj diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu". Turklāt Izglītības likuma 51. panta pirmā daļa tika papildināta ar 2.1 punktu, nosakot, ka pedagoga vispārīgajos pienākumos izglītošanas procesā ietilpst arī šāds pienākums: "audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai". Proti, tika nedaudz vairāk atklāts lojalitātes prasību saturs, kā arī noteiktas tiesiskās sekas gadījumam, ja persona, kura strādā par pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju, tiek atzīta par neatbilstošu lojalitātes prasībām (turpmāk - 2016. gada 23. novembra grozījumi). Attiecīgais likumprojekts tika iekļauts likumprojektu "Par valsts budžetu 2017. gadam" pavadošo likumprojektu paketē, atzīts par steidzamu un pieņemts divos lasījumos. Piekrītam Spriedumā ietvertajām atziņām jautājumā par 2015. gada 18. jūnija grozījumu atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam un piekrītam arī Sprieduma nolēmumu daļai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz minētajiem grozījumiem. Tomēr nepiekrītam Sprieduma 17. punktā paustajām atziņām, proti, nepiekrītam tam, ka pamattiesību ierobežojums, kas ieviests ar 2016. gada 23. novembra grozījumos ietvertajām apstrīdētajām normām, būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. 2. Tātad mēs piekrītam Spriedumā paustajām atziņām par pedagoga nozīmīgo lomu demokrātiskā tiesiskā valstī, audzinot nākamo pilsoniskās sabiedrības paaudzi (sk. Sprieduma 13. un 18. punktu). Ievērojot šo īpašo pedagoga lomu, jāatzīst: tas, ka pedagogiem tiek noteikta prasība ievērot lojalitāti valstij un Satversmē ietvertajiem principiem, atbilst Satversmei. Lojalitātes prasībām ir leģitīms mērķis, un nepastāv lojalitātes prasību noteikšanai alternatīvi risinājumi (sk. Sprieduma 19. punktu). Tomēr tieši demokrātiskā tiesiskā valstī ir konsekventi jāievēro vispārējie tiesību principi. Tieši konsekventa vispārējo tiesību principu ievērošana visās sabiedrības dzīves jomās nodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts spēku ilgtermiņā. Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas prasības, kas nodrošina attiecīgā lēmuma pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai. Satversmē likumdošanas varas īstenošana ir uzticēta galvenokārt Saeimai. Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdošanas varai ir nenovērtējama loma, jo tā ir tiesiskas valsts eksistences pamats (sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības, Rīga, 2014, 233. lpp.). Tādēļ tieši likumdevēja darba kvalitāte nosaka demokrātiskas tiesiskas valsts kvalitāti un spēku. Likumdošanas vara atrodas līdzsvara un atsvara attiecībās ar izpildvaru un tiesu varu. Arī likumdošanas varai jāņem vērā tas, ka varas dalīšanas principa mērķis un jēga ir samazināt "valsts varas bīstamību indivīda brīvībai, panākt varas darbības mērenību, paaugstināt tās lēmumu racionalitātes līmeni" (sk. Konstitucionālo tiesību komisijas 2011. gada 10. maija viedokļa par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros 18. punktu). Līdz ar to Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais akts, kas ierobežo konstitūcijā garantētās pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Apstrīdēto normu sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama steiga un tas, ka sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem iepriekš netika informēta. Minētie apstākļi kavē tādas pārliecības izveidošanos sabiedrībā, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). 3. Spriedumā ir atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo gan Satversmes 100. panta pirmajā teikumā, gan 106. panta pirmajā teikumā noteiktās cilvēka tiesības (sk. Sprieduma 13.4. punktu). Spriedumā ir arī konstatēts, ka apstrīdētās normas ir atšķirīgas pēc to regulējuma priekšmeta. Ir normas, kas nosaka lojalitātes prasības, un ir normas, kas nosaka tiesiskās sekas, kuras iestājas lojalitātes prasību pārkāpšanas gadījumā (sk., piemēram, Sprieduma 12. punktu). 2015. gada 18. jūnija grozījumi pirmo reizi expressis verbis precizē lojalitātes prasības Izglītības likumā. Savukārt 2016. gada 23. novembra grozījumu primārā jēga ir noteikt tiesisko seku piemērošanas procedūru. Arī šajos grozījumos turpinās lojalitātes prasību precizēšana, bet nu jau tā ir vairāk redakcionāla nekā idejiska. Abos gadījumos likumdevējam bija rūpīgi jāizsver minētie pamattiesību ierobežojumi. 2015. gada 18. jūnija grozījumi tika pieņemti parastajā likumdošanas procesā - trijos lasījumos, un lietas materiāli neliek apšaubīt to, ka par šiem grozījumiem ir notikusi diskusija pēc būtības (sk., piemēram, Saeimas 2014. gada 27. novembra, 2015. gada 16. aprīļa un 2015. gada 18. jūnija sēžu stenogrammas). Savukārt 2016. gada 23. novembra grozījumi tika iekļauti likumprojektu "Par valsts budžetu 2017. gadam" pavadošo likumprojektu paketē un pieņemti divos lasījumos. Satversmes tiesai šajā lietā bija jāpārliecinās, vai šādā kontekstā pamattiesību ierobežojums tika izsvērts pēc būtības. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ikvienam pamattiesību ierobežojumam visupirms jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Latvijas tiesību sistēmā pastāv īpaša kārtība, kādā tiek gatavots un pieņemts gadskārtējais valsts budžets. Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets. Vērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai: 1) tas [likums] ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) tas ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, un tas nodrošina pietiekamu aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). Likuma par budžetu un finanšu vadību 20., 21. un