14. Article

Pieteikumā lūgts izvērtēt Noteikumu Nr. 350 91. punkta atbilstību Satversmes 64. pantam un norādīts arī uz tā neatbilstību Satversmes 1. un 91. pantā nostiprinātajiem tiesiskās paļāvības un tiesiskās vienlīdzības principiem. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Noteikumu Nr. 350 91. punkts ir izdots, pārkāpjot likumdevēja pilnvarojumu. Šādam viedoklim pēc būtības piekrīt arī Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 53. lp.). Pēc Saeimas deputātu pieteikuma Satversmes tiesa veic tiesību normu abstrakto kontroli. Tāda pieteikuma mērķis, kuru Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, ir aizstāvēt publiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 9. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā visupirms izvērtēs, vai Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr. 350 91. punktu, ir ievērojis tiesību normas pieņemšanas kārtību, proti, ir rīkojies atbilstoši likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam. 14.1. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais valsts varas dalīšanas princips nosaka valsts varas dalījumu likumdošanas, izpildu un tiesu varā. Šā principa mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts iekārtas nodrošināšana, garantējot valsts varas institūciju līdzsvaru un savstarpēju kontroli (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.1. punktu). Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Atbilstoši varas dalīšanas principam likumdevēja kompetencē ir vispārēja likumu pieņemšana par jebkuru valsts politikas jautājumu. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šie izņēmumi ir ietverti Satversmē. To mērķis ir padarīt likumdošanas procesu efektīvāku un citstarp nodrošināt iespēju ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu]. Tātad Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis pilnvarojumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma robežas. Pilnvarojuma nosacījumi ir vispārīgi reglamentēti Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis, un ka pilnvarojumā jābūt norādītiem tā galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir piešķirtas ar likumu. Turklāt Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Tas tiek panākts, noteikumos konkretizējot Saeimas pieņemtā likuma normas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Ministru kabineta noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu un 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 16. punktu). Tādējādi Ministru kabinets drīkst tikai konkretizēt Saeimas pieņemto likumu. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. 14.2. Ministru kabineta tiesības izdot Ministru kabineta noteikumu Nr. 350 91. punktu ir vērtējamas atbilstoši tām normām, kuras bija spēkā šīs apstrīdētās normas izdošanas brīdī. Atbilstoši Izglītības likuma 14. panta 37. punktam redakcijā, kas bija spēkā Noteikumu Nr. 350 91. punkta pieņemšanas brīdī, Ministru kabinets nosaka kvalitātes novērtēšanas kārtību un kritērijus, dokumentus, ko pedagogs iesniedz viņa kvalitātes novērtēšanai, pedagoģiskā darba stāžu, kas nepieciešams attiecīgās kvalitātes pakāpes piešķiršanai, kā arī kvalitātes pakāpi apliecinoša dokumenta paraugu. 14.2.1. Atbilstoši Izglītības likumā ietvertajam pilnvarojumam Ministru kabinetam ir jāizdod noteikumi par kvalitātes novērtēšanas kārtību. Pieņemot šādus noteikumus, Ministru kabinetam ir jāievēro normatīvajos aktos ietvertās prasības, tostarp tās, kas noteiktas Ministru kabineta kārtības rullī. Kad tika izskatīts 2016. gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos Nr. 350 projekts, tam nebija pievienoti nedz Tieslietu ministrijas, nedz Finanšu ministrijas, nedz citu ministriju vai nevalstisko organizāciju atzinumi. Otrajā darba dienā pēc 2016. gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos Nr. 350 projekta iesniegšanas Ministru kabinetā tas tika pieņemts kā normatīvs akts, bet minētie atzinumi tā arī nebija pievienoti. Ministru kabineta 2009. gada 15. decembra instrukcijas Nr. 19 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 6.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 22. jūnijam, noteica: ja projekts, kas nav likumprojekts, neskar nevienu no aspektiem, kas norādīts attiecīgajā anotācijas sadaļā (izņemot I sadaļu), zem aizpildītās anotācijas I sadaļas (vai zem visām aizpildītajām anotācijas sadaļām) atsevišķā rindā norāda visas anotācijas sadaļas, kurās minētos aspektus projekts neskar. 2016. gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos Nr. 350 projekta anotācijā III līdz VI sadaļa ir izsvītrota. Ministru kabinetam bija jāievēro arī Ministru kabineta kārtības ruļļa 17. punkts, Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumi Nr. 970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" un Ministru kabineta 2010. gada 23. marta instrukcija Nr. 2 "Kārtība, kādā ministrija sagatavo, noformē un izplata sabiedrībai informāciju par Valsts sekretāru sanāksmē, Ministru kabineta komitejā un Ministru kabineta sēdē izskatāmajiem projektiem un pieņemtajiem lēmumiem". Ministru kabinets, izstrādājot un pieņemot Noteikumu Nr. 350 91. punktu, nav ievērojis Ministru kabineta kārtības ruļļa prasības. 14.2.2. Likumdevējs ar Izglītības likuma 14. panta 37. punktu pilnvaroja Ministru kabinetu izdot noteikumus, lai nodrošinātu Izglītības likuma 49.1 pantā garantētās pedagogu tiesības uz kvalitātes novērtējumu un tam atbilstošu kvalitātes pakāpi. Ierobežojumi, kas varēja būt noteikti tiem pedagogiem, kuri vēlas pretendēt uz kvalitātes pakāpes saņemšanu, bija paredzēti Izglītības likuma 49.1 panta pirmajā daļā, proti - pedagogam jāpiedalās vispārējās izglītības programmas īstenošanā, viņa pedagoģiskā darba stāžs nevar būt mazāks par vienu gadu, un šīs tiesības ir izmantojamas ne retāk kā reizi piecos gados. Šis ierobežojumu uzskaitījums ir izsmeļošs, tātad Ministru kabinets nebija pilnvarots noteikt jaunu, Izglītības likumā neparedzētu pedagoga tiesību uz kvalitātes novērtējumu ierobežojumu. Atbilstoši Noteikumu Nr. 350 91. punktam pedagogam, kuram līdz 2016. gada 31. maijam nebija piešķirta kvalitātes pakāpe, un pedagogam, kura kvalitātes pakāpes apliecības derīguma termiņš beidzas laika posmā no 2016. gada 31. maija līdz 2018. gada 31. augustam, bija tiesības pieteikties kvalitātes novērtēšanai ne agrāk kā 2018. gada 1. septembrī. Līdz 2018. gada 31. augustam iesniegtos pedagogu iesniegumus nebija paredzēts izskatīt. Tā kā kvalitātes pakāpes no jauna netika piešķirtas, tās nevarēja ņemt vērā darba samaksas noteikšanā, tātad pedagogiem bija liegtas tiesības saņemt darba samaksu atbilstoši tobrīd spēkā bijušajai Izglītības likuma 53.1 panta l.1 daļai, jo tiem nebija piešķirta kvalitātes piemaksa. Tādējādi Ministru kabinets bija ierobežojis pedagogu tiesības pieteikties kvalitātes novērtēšanai un saņemt kvalitātes novērtējumam atbilstošu kvalitātes pakāpi, jo Noteikumu Nr. 350 91. punkts vairāk nekā divus gadus liedza pieteikties kvalitātes novērtēšanai pedagogam, kuram kvalitātes pakāpe nav piešķirta. Tāpat šī tiesību norma liedza savlaicīgi pieteikties kvalitātes novērtēšanai (šis process ilgst deviņus mēnešus) arī pedagogam, kura kvalitātes pakāpes apliecības derīguma termiņš beidzas. Līdz ar to Noteikumu Nr. 350 91. punktā bija ietverts Izglītības likumā neparedzēts pedagoga tiesību uz kvalitātes novērtējumu ierobežojums. Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka Noteikumu Nr. 350 91. punkts ir izdots ārpus Izglītības likuma 14. panta 37. punktā piešķirtā pilnvarojuma, jo liedza pedagogam Izglītības likuma 49.1 pantā garantētās tiesības uz kvalitātes novērtējumu un tam atbilstošu kvalitātes pakāpi. Tātad Ministru kabinets ir darbojies pretēji Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam varas dalīšanas principam. Līdz ar to Noteikumu Nr. 350 91. punkts ir izdots ultra vires un neatbilst Satversmes 1. un 64. pantam.