10. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras profesors Dr. iur. Kaspars Balodis - norāda, ka Direktīvas 2006/112/EK 183. pantā ir noteiktas dalībvalstu vispārīgas tiesības izvēlēties veikt PVN pārmaksas atmaksāšanu vai pārcelšanu uz nākamo periodu, kā arī noteikt, ka šādas darbības nav veicamas, ja pārmaksas summa ir nenozīmīga. Direktīva 2006/112/EK nenosakot nedz PVN pārmaksas apmēru, kas būtu atzīstams par nenozīmīgu, nedz arī termiņu, kādā būtu īstenojama PVN pārmaksas atmaksāšana vai kas būtu atzīstams par saprātīgu. Līdz ar to neesot saskatāms pamatojums viedoklim, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar Direktīvas 2006/112/EK 183. pantu. Nodokļu neitralitātes princips neatklājot jēdziena "saprātīgs termiņš" saturu. EST spriedumi, uz kuriem atsaucas Pieteikuma iesniedzēja, apstiprinot to, ka termiņa saprātīgums vērtēts atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Gan Satversmes tiesa, gan EST esot atzinusi, ka nepamatotu maksājumu atgūšanas mērķis ir neitralizēt finanšu slogu un risku nodokļu maksātājam, kas nav preces vai pakalpojuma gala saņēmējs. Turklāt Satversmes tiesa esot atzinusi valsts ievērojamo rīcības brīvību nodokļu jomā. Tomēr pārmaksātā nodokļa atmaksāšanas kārtības un termiņu regulēšanā šī rīcības brīvība esot šaurāka nekā tad, kad likumdevējs nosaka pašu nodokļa maksāšanas pienākumu. Likumdevējam vajagot ar īpašu rūpību izvērtēt samērīgumu, jo valsts, noteiktu laiku paturot PVN pārmaksu, gūstot labumu no nodokļu maksātāja īpašuma - viņa finanšu līdzekļiem. Apstrīdētās normas pieļaujot tādu situāciju, ka valsts rīcībā ilgstoši paliek nodokļu maksātāja finanšu līdzekļi un viņš ir spiests nesamērīgi garā laika posmā - ilgāk par 10 mēnešiem - uzņemties ekonomisko slogu, kas nav samērojams ar sabiedrības ieguvumu. Tas varot negatīvi ietekmēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, citstarp apdraudēt tās normālu norisi. Turklāt šāds finanšu slogs daudziem nodokļu maksātājiem varot radīt arī zaudējumus. Samērīguma izvērtējumā neesot nozīmes tam, ka pārceļamā PVN pārmaksa nepārsniedza 8000 latu. Arī finanšu līdzekļiem, kuru apmērs ir ievērojami mazāks par minēto summu, varot būt nozīme nodokļu maksātāja saimnieciskajā darbībā. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs un tās neatbilstot Satversmes 105.pantam.