11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras asociētais viesprofesors Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve - sniedza viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. K. Šēve norāda, ka, nedz Direktīvā 2006/112/EK, nedz EST spriedumos nav ietverta skaidra nodokļu neitralitātes principa definīcija. Tomēr EST esot atzinusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 183. pantu dalībvalstis bauda noteiktu rīcības brīvību, nosakot PVN pārmaksas atmaksāšanas kārtību, kā arī vērtējusi to, kāds PVN pārmaksas atmaksāšanas termiņš uzskatāms par saprātīgu. Atsevišķos gadījumos EST esot atzinusi noteiktu termiņu par nesaprātīgu. Konkrētās lietās, ņemot vērā to apstākļus, EST esot atzinusi, ka 180 dienu termiņš nav saprātīgs un ka astoņus mēnešus garš periods ir ievērojams. Gan EST, gan atsevišķi ģenerāladvokāti esot norādījuši, ka PVN pārmaksas pārcelšanas sistēmu nedrīkst izmantot valsts budžeta papildināšanai uz nodokļu maksātāju rēķina. Latvijas normatīvajiem aktiem vajagot atspoguļot šos apsvērumus, ciktāl atmaksas periods atbilst no EST spriedumiem izrietošajiem ierobežojumiem. Turklāt normatīvajos aktos varētu paredzēt kompensācijas piešķiršanu nodokļu maksātājam par viņam radītajiem zaudējumiem. Atkarībā no darbības jomas Latvijas uzņēmumi konkurējot ar citiem Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Tādēļ tiem esot rūpīgi jāplāno sava darbība un izmaksas. Turklāt Latvijā procentu likmes komerctiesiskajā apgrozībā esot augstākas nekā, piemēram, Vācijā, un tādējādi Latvijas uzņēmumi atrodoties nelabvēlīgākos konkurences apstākļos. Varot piekrist tam, ka apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana -, kas no Latvijas konstitucionālo tiesību viedokļa varētu attaisnot no tām izrietošo pamattiesību ierobežojumu. Taču atbilde uz jautājumu, vai šis visnotaļ vispārīgais, abstraktais un sašaurināti interpretējamais mērķis varētu tikt izmantots kā attaisnojums atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām, neesot nepieciešama tad, ja apstrīdēto normu piemērošanas rezultāts pārsniedz minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo līmeni. Secinājumu daļa