14. Article

Nodokļu tiesību jomai ir raksturīga zināma likumdevēja rīcības brīvība. Savukārt, regulējot jautājumus, kas ir saistīti ar nodokļu jomu, bet neietilpst tajā, likumdevējs tik plašu rīcības brīvību nebauda (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11. punktu). Apstrīdētās normas kopsakarā ar pārējām likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta 12.2-12.11 daļas normām noteic VID rīcību ar nodokļu maksātāja PVN pārmaksu, kas rodas, nodokļu maksātājam izpildot savu pienākumu maksāt PVN. Taču PVN pārmaksa pēc savas būtības ir valsts rīcībā nonākuši nodokļu maksātāja finanšu līdzekļi, kas atgriežami nodokļu maksātājam. Tādēļ likumdevējs, regulējot PVN pārmaksas atgriešanas kārtību, nebauda nodokļu tiesību jomai raksturīgo rīcības brīvību. Arī pieaicinātā persona K. Balodis pauž viedokli, ka, regulējot pārmaksātā nodokļa atmaksāšanas kārtību un termiņus, likumdevēja rīcības brīvība ir šaurāka nekā tad, kad likumdevējs nosaka pašu nodokļa maksāšanas pienākumu. Nosakot kārtību, kādā nodokļu maksātājam atgriežama PVN pārmaksa, likumdevējam jāievēro Satversmes 105. pantā ietvertie un no Direktīvas 2006/112/EK izrietošie principi. Direktīvā 2006/112/EK ir paredzēti vienoti noteikumi, atbilstoši kuriem dalībvalstīm jāizstrādā nacionālais regulējums PVN jomā. Direktīvas 2006/112/EK 183. pantā ir ietverti nosacījumi dalībvalstu rīcībai ar PVN pārmaksu. EST ir vairākkārt uzsvērusi: lai arī saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 183. pantu PVN pārmaksas atgriešanas kārtība principā ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas saturā, šī kārtība nedrīkst apdraudēt PVN neitralitātes principu, pilnībā vai daļēji uzliekot šā nodokļa nastu nodokļu maksātājam (sal. sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. C-387/16 21.-24. punktu).