15. Article

Izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot, kāds saturs ir ietverts Eiropas Savienības tiesību normās, proti, noskaidrot Direktīvas 2006/112/EK 183. panta un PVN neitralitātes principa saturu. Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs EST nolēmums šajā jautājumā, tad šī tiesa var lūgt, lai EST sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet, ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras - vai šo jautājumu jau iepriekš ir izskaidrojusi EST (sal. sk., piem., Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu). Direktīvas 2006/112/EK 183. panta pirmā daļa noteic: "Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksāšanu." Saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 183. panta pirmo daļu dalībvalstis var patstāvīgi noteikt, kādā formā PVN pārmaksa atgriežama nodokļu maksātājam. Dalībvalsts var izvēlēties - atmaksāt PVN pārmaksu nodokļu maksātājam uzreiz pēc taksācijas perioda, pārcelt PVN pārmaksu uz nākamo taksācijas periodu, izmantojot to nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu vai valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī kombinēt abas šīs formas (sk. EST 2011. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. C-107/10 47. punktu). Tādējādi PVN pārmaksas pārcelšana var būt pat labvēlīga nodokļu maksātājam - viņam nav nepieciešams izmantot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus, lai nomaksātu kārtējo aprēķināto PVN summu un citu valsts noteikto maksājumu parādus. Šādā gadījumā nodokļu maksātājs nesaņem savus finanšu līdzekļus atpakaļ no valsts budžeta tieši, bet pēc būtības tos atgūst savā rīcībā esošo finanšu līdzekļu ietaupījuma veidā. Tomēr EST ir norādījusi: lai arī Direktīvas 2006/112/EK 183. pantā nav paredzēts nedz pienākums maksāt procentus par atmaksājamo PVN pārmaksas summu, nedz arī datums, no kura šādi procenti ir jāmaksā, šis apstāklis pats par sevi neļauj secināt, ka šis pants būtu interpretējams tādējādi, ka dalībvalstu noteiktā PVN pārmaksas atgriešanas kārtība nav pakļaujama nekādai pārbaudei attiecībā uz tās atbilstību Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. C-387/16 21. punktu). Šajā ziņā dalībvalstu autonomiju ierobežo PVN neitralitātes princips. Atbilstoši PVN neitralitātes principam kārtībai, kādā valsts atgriež nodokļu maksātājam PVN pārmaksu, ir jābūt tādai, lai nodokļu maksātājs ar atbilstošiem nosacījumiem varētu atgūt visu PVN pārmaksu. Tas nozīmē, ka PVN pārmaksas atgriešanas kārtība nedrīkst radīt nodokļu maksātājam finanšu slogu (sal. sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. C-387/16 22.-24. punktu). Šajā ziņā ir būtiski ievērot: lai arī Direktīvas 2006/112/EK 183. panta pirmajā daļā ir paredzēta iespēja pārcelt PVN pārmaksu tikai uz nākamo taksācijas periodu, tās pārcelšana uz vairākiem taksācijas periodiem, kuri seko tam periodam, kurā šī pārmaksa radusies, nebūt nav uzreiz uzskatāma par neatbilstošu Direktīvas 2006/112 183. panta pirmajai daļai, ja vien PVN pārmaksa tiek atgriezta nodokļu maksātājam saprātīgā termiņā (sal. sk. EST 2011. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. C-107/10 49. punktu un 2011. gada 28. jūlija sprieduma lietā Nr. C-274/10 55. punktu). EST ir atzinusi: ja PVN pārmaksa tiek atgriezta nodokļu maksātājam, pārsniedzot saprātīgu tās atgriešanas termiņu, PVN neitralitātes princips prasa kompensēt viņam attiecīgās naudas summas nepieejamības dēļ radušos finanšu zaudējumus, samaksājot nokavējuma procentus. Tā kā šis jautājums Eiropas Savienības tiesībās nav reglamentēts, tad katras dalībvalsts nacionālajā tiesību sistēmā, ievērojot PVN neitralitātes principu, jābūt paredzētiem nosacījumiem, ar kādiem nokavējuma procenti ir maksājami, tostarp jābūt noteiktai šo procentu likmei un aprēķināšanas veidam (sal. sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. C-387/16 25. punktu). Savukārt Direktīvas 2006/112/EK 183. panta otrā daļa paredz dalībvalstu tiesības atteikties gan no PVN pārmaksas pārcelšanas uz nākamajiem taksācijas periodiem, gan no tās atmaksāšanas nodokļu maksātājam gadījumā, ja PVN pārmaksas summa ir nenozīmīga. Nenozīmīga PVN pārmaksas summa ir noteikta, piemēram, Igaunijas Nodokļu likumā, kura 106. panta sestā daļa paredz, ka nodokļa pārmaksu, kas nepārsniedz 10 euro, atmaksā tikai tad, ja ir saņemts attiecīgās personas rakstveida lūgums to atmaksāt, bet gadījumā, ja šāds lūgums nav iesniegts, atbildīgā institūcija pārmaksu saglabā savā rīcībā, lai segtu turpmākos šīs personas veicamos valsts noteiktos maksājumus. Direktīvas 2006/112/EK 183. panta otrā daļa pēc būtības ļauj dalībvalstīm vispār neatgriezt jeb dzēst nodokļu maksātāja PVN pārmaksu. Tas nozīmē, ka Direktīvas 2006/112/EK 183. panta otrās daļas izpratnē par nenozīmīgu PVN pārmaksas summu ir atzīstama vienīgi tāda summa, kuras neatgriezenisks zudums neradītu nodokļu maksātājam vērā ņemamas nelabvēlīgas sekas un kuras atgriešana prasītu lielāku resursu ieguldījumu nekā šīs pārmaksas vērtība. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Direktīvas 2006/112/EK 183. panta un PVN neitralitātes principa saturs ir skaidrs un tādēļ nav nepieciešams vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.