16. Article

Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas rada nodokļu maksātājam Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto pamattiesību ierobežojumu. No likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" normām izriet, ka PVN pārmaksas izveidošanās ir atkarīga no konkrētā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības. Katrā taksācijas periodā nodokļu maksātājam valsts budžetā iemaksājamo PVN veido no darījumu partneriem saņemtā PVN summa, no kuras atskaitīts priekšnodoklis - PVN summa, kuru nodokļu maksātājs jau ir samaksājis darījumu partneriem šā taksācijas perioda ietvaros. Ja samaksātais priekšnodoklis ir mazāks par saņemto PVN summu, starpība veido PVN, kas nodokļu maksātājam jāiemaksā valsts budžetā. Savukārt tad, ja samaksātais priekšnodoklis ir lielāks par saņemto PVN summu, tad starpība veido PVN pārmaksu. Ja konkrētajā taksācijas periodā nodokļu maksātājam ir izveidojusies PVN pārmaksa, viņam šajā taksācijas periodā nav jāveic PVN maksājums valsts budžetā, bet - gluži otrādi - PVN pārmaksa vispirms izmantojama viņam esošo valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, savukārt atlikusī PVN pārmaksas summa ir pārceļama uz nākamo taksācijas periodu viņa kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto maksājumu parādu segšanai vai arī ar konkrētiem nosacījumiem atmaksājama nodokļu maksātājam. Ja PVN pārmaksa tiek pārcelta, nodokļu maksātājs nākamajā taksācijas periodā aprēķina valsts budžetā maksājamo PVN, bet no tā summas atskaita pārcelto PVN pārmaksu un valsts budžetā iemaksā vienīgi aprēķinātā PVN un pārceltās PVN pārmaksas starpību. Ja PVN pārmaksas apmērs pārsniedz kārtējo aprēķināto PVN, tad VID atlikušo PVN pārmaksu novirza nodokļu maksātājam esošo citu valsts noteikto maksājumu parādu segšanai. Ja arī pēc tam ir atlikusi PVN pārmaksa, VID turpina to pārcelt uz nākamajiem taksācijas periodiem un tajos to tādā pašā kārtībā izmanto nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto maksājumu parādu segšanai. PVN pārmaksa nodokļu maksātājam tiek atmaksāta uzreiz pēc kārtējā taksācijas perioda, ja šis taksācijas periods iekrīt taksācijas gada beigās vai ja tas neiekrīt taksācijas gada beigās, bet ir izpildījies kāds no pieciem likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta 12.7 daļā paredzētajiem nosacījumiem. Četri nosacījumi ir saistīti ar specifisku nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, bet piektais paredz vispārīgu limitu jeb PVN pārmaksas summu, kuru nevar pārcelt uz nākamo taksācijas periodu. Proti, ja PVN pārmaksas summa sasniedz šo limitu, kas sākotnēji bija noteikts 15 000 latu apmērā, bet vēlāk - 8000 latu apmērā, tā uzreiz atmaksājama nodokļu maksātājam. Līdz ar to apstrīdētās normas paredz, ka tāda PVN pārmaksa, kura nav izmantota attiecīgā nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, bet nav sasniegusi likumā noteikto summu, tiek saglabāta valsts rīcībā līdz pat taksācijas gada beigām neatkarīgi no tā, kurā taksācijas periodā šī pārmaksa izveidojusies. Arī konkrētajā administratīvajā lietā, kuras ietvaros Pieteikuma iesniedzēja nolēma vērsties Satversmes tiesā, ar VID ģenerāldirektores lēmumu pieteicējai administratīvajā lietā tika atteikts uzreiz pēc taksācijas perioda izmaksāt PVN pārmaksu par taksācijas gada otro ceturksni 781,25 latu apmērā, jo nebija iestājies neviens no likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12.7 daļā paredzētajiem gadījumiem, kā arī tika nolemts pārcelt šo PVN pārmaksu uz nākamo taksācijas periodu līdz taksācijas gada beigām. Tātad, lai arī PVN pārmaksa izveidojas, nodokļu maksātājam izpildot savu tiesisko pienākumu maksāt PVN, tā pēc savas būtības ir nodokļu maksātāja īpašums - viņa finanšu līdzekļi, kuri ir atgriežami nodokļu maksātājam, tos vai nu ieskaitot viņam esošo valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī atmaksājot (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.2. punktu). Saskaņā ar apstrīdētajām normām valsts šos nodokļu maksātāja finanšu līdzekļus var uz laiku paturēt savā rīcībā, un šādā gadījumā nodokļu maksātājam attiecīgajā laika posmā tiek pilnībā liegta iespēja ar tiem rīkoties, tai skaitā izmantot tos savā saimnieciskajā darbībā un gūt no tiem peļņu. Tātad apstrīdētās normas rada nodokļu maksātājam Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto pamattiesību ierobežojumu.