18. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Pienākums norādīt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sal. sk., piem., Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.2. punktu). Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība, novēršot valsts noteikto maksājumu nemaksāšanas risku un nodrošinot to efektīvu iekasēšanu. Vairākas pieaicinātās personas uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir VID administratīvo resursu ekonomija. Tomēr no likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" neizriet tas, ka ar apstrīdētajām normām radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu valsts noteikto maksājumu nemaksāšanas riska novēršana. Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta 12.2-12.11 daļas normas tiek piemērotas nodokļu maksātājam vienīgi tad, ja viņam veiktās saimnieciskās darbības rakstura dēļ ir izveidojusies PVN pārmaksa. Savukārt tad, ja PVN pārmaksa nav izveidojusies, nodokļu maksātājs paliek ārpus šā regulējuma tvēruma. Tātad apstrīdētās normas nenosaka visaptverošu pasākumu valsts noteikto maksājumu nemaksāšanas riska mazināšanai, bet nosaka vienīgi valsts rīcību ar nodokļu maksātāja finanšu līdzekļiem, kuri nonākuši valsts rīcībā no tās neatkarīgu iemeslu dēļ. Tādējādi var secināt, ka PVN pārmaksas pārcelšana uz nākamajiem taksācijas periodiem gan rada iespēju segt attiecīgā nodokļu maksātāja kārtējos PVN maksājumus un iespējamos valsts noteikto maksājumu parādus vismaz šīs PVN pārmaksas apmērā, taču nenovērš valsts noteikto maksājumu nemaksāšanas risku. Tātad šā riska novēršana attiecībā uz konkrētiem nodokļu maksātājiem ir apstrīdēto normu blakusefekts, nevis tajās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta 12.2-12.11 daļā noteiktā kārtība ir vērsta uz valsts resursu ietaupīšanu. Ar šīm normām tiek panākta valsts pārvaldes iestāžu darba optimizācija - nodokļu maksātāja finanšu līdzekļi, kuri jau atrodas valsts rīcībā, tiek izmantoti viņa kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, un tādējādi tiek ietaupīti valsts resursi šo maksājumu administrēšanā. Šāda PVN pārmaksas pārcelšanas kārtība ļauj arī VID ietaupīt resursus, atmaksājot PVN pārmaksu vienīgi taksācijas gada beigās, nevis vairākas reizes taksācijas gadā. Savukārt ietaupītie resursi var tikt izmantoti pārējo valsts funkciju nodrošināšanai, un rezultātā tiek veicināta visas sabiedrības labklājība (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Tādējādi ir secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība, kas konkrētajā gadījumā izpaužas valsts resursu ietaupīšanā, efektivizējot valsts noteikto maksājumu administrēšanas procesu. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.