3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Apstrīdētās normas līdz lietas izskatīšanas brīdim jau zaudējušas spēku, tādēļ varot tikt piemērotas vienīgi tajos administratīvajos procesos, kuri uzsākti šo normu spēkā esības laikā un vēl nav noslēgušies. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto normu satversmību, esot jāvērtē nevis šo normu vispārējā ietekme, bet vienīgi konkrētā administratīvā procesa apstākļi un konkrētās pieteicējas administratīvajā lietā iespējamais pamattiesību aizskārums. Strīds lietā esot vienīgi par to, vai apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, proti, par to, vai sabiedrības ieguvums no ierobežojuma ir lielāks par atsevišķiem indivīdiem nodarīto kaitējumu. EST neesot noteikusi konkrētu PVN pārmaksas atmaksāšanas termiņu, kas būtu uzskatāms par samērīgu. Pieteikuma iesniedzēja esot atsaukusies uz vairākiem EST spriedumiem, kuros vērtētais dalībvalstu tiesiskais regulējums paredzējis vienu mēnesi līdz vienu gadu garus taksācijas periodus un iespēju pārcelt PVN pārmaksu uz vairākiem taksācijas periodiem. Minētajos spriedumos EST par būtisku esot atzinusi tieši to apstākli, ka PVN pārmaksa tiek pārcelta uz vairākiem nākamajiem taksācijas periodiem neatkarīgi no to garuma. Atšķirībā no minētā dalībvalstu tiesiskā regulējuma apstrīdētajās normās esot noteikts PVN pārmaksas pārcelšanas termiņa ierobežojums - līdz taksācijas gada beigām. Tātad apstrīdētās normas nepieļaujot to, ka pusgadu vai gadu gara taksācijas perioda gadījumā PVN pārmaksa būtu pārceļama uz vairākiem taksācijas periodiem un ka nodokļu maksātājam tās atmaksāšana būtu jāgaida ilgāk par gadu. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot konstatējusi īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumā, kad PVN pārmaksa netika atmaksāta vairākus gadus, neizmaksājot nodokļu maksātājam par to nekādu kompensāciju. Apstrīdētās normas esot pieņemtas ekonomiskās lejupslīdes laikā, kad efektīva nodokļu iekasēšana un nodokļu nemaksāšanas vai krāpniecības apkarošana bija īpaši svarīga, un tās atbilstot Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu 2009. gadā sniegtajam atzinumam par Latvijas nodokļu iekasēšanas sistēmu. Arī EST esot noteikusi, ka gan PVN pārmaksas pārcelšana, gan atmaksāšana ir atlīdzības formas, ko Direktīvas 2006/112/EK 183. pants neliedz piemērot vienlaikus. Likumā "Par pievienotās vērtības nodokli" esot ietverti vairāki nodokļu maksātāja tiesību un interešu aizsardzības līdzekļi. Pirmkārt, kārtējā taksācijas periodā radusies PVN pārmaksa tiekot ātri un efektīvi novirzīta to maksājumu segšanai, kuri nodokļu maksātājam visdrīzākajā laikā būtu jāsedz no saviem aktīviem. Otrkārt, PVN pārmaksa varot tikt pārcelta uz nākamo taksācijas periodu vienīgi taksācijas gada ietvaros. Līdz ar to laiks, pēc kura PVN pārmaksa tika atmaksāta, esot atkarīgs no taksācijas perioda, kurā PVN pārmaksa izveidojusies. Ja tā izveidojās taksācijas gada pirmajā taksācijas periodā, tās ieskaitīšana nodokļu maksātāja kontā esot bijusi iespējama pēc aptuveni 10 mēnešiem, bet, ja tā izveidojās pēdējā taksācijas periodā, - pēc 30 dienām. Turklāt likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta 12.7 daļā esot paredzēti nosacījumi, kuriem izpildoties PVN pārmaksa bija atmaksājama nodokļu maksātājam uzreiz pēc taksācijas perioda. Atbilstoši Finanšu ministrijas skaidrojumam tie esot gadījumi, kad ir paredzams un ekonomiski pamatoti gaidāms, ka var veidoties PVN pārmaksa. Minētajā normā esot paredzēts pārceļamās PVN pārmaksas maksimālais apmērs, proti, PVN pārmaksa, kas pārsniedza 8000 latu, esot bijusi atmaksājama nodokļu maksātājam pēc tam, kad VID saņēmis nodokļu deklarāciju par konkrēto taksācijas periodu. Līdz ar to Saeima uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un tās nodrošina nodokļu maksātājam iespēju pienācīgi un pilnībā atgūt PVN pārmaksu saprātīgā termiņā, neradot tam finanšu risku.