18. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 18.1. Pieteikumos lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes 105. pantam. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāve I. Nikuļceva norādīja, ka izskatāmajā lietā netiek skartas Satversmes 105. panta otrajā un ceturtajā teikumā noteiktās tiesības. Arī pārējie Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka apstrīdētās normas ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības. Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. 18.2. Īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas ienākumus un augļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Personai, kurai pieder zeme vai cits nekustamais īpašums, citstarp ir tiesības to iznomāt pēc saviem ieskatiem. Tomēr Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu). Šādi ierobežojumi bieži vien ir nepieciešami tieši mājokļu jomā, kura mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 22. punktu). Piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās ir ierobežotas īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu zemes gabalu, kā arī tiesības brīvi izvēlēties nomnieku (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 16. punktu). Savukārt tiesību normās noteiktā piespiedu nomas maksa ierobežo zemes īpašnieka iespējas pieprasīt savām vēlmēm atbilstošu nomas maksu par zemes gabala lietošanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 10. punktu). Pieteikumu iesniedzējiem pieder zeme vai domājamās daļas no zemes, uz kuras atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu mājas. Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka neviens no Pieteikumu iesniedzējiem nav vienojies ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par nomas maksas apmēru 2018., 2019. un 2020. gadā un šobrīd viņiem nav spēkā esošu nomas līgumu ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem. Minēto vienošanos neesot iespējams panākt gan tādēļ, ka vairākos gadījumos zemes īpašniekam nav iespēju uzzināt dzīvokļu īpašnieku datus, gan tādēļ, ka dzīvokļu īpašnieki nav ieinteresēti vienoties par tādu nomas maksas apmēru, kas pārsniegtu apstrīdētajās normās noteikto. Apstrīdētās normas noteic maksimāli pieļaujamo nomas maksu 2018., 2019. un 2020. gadā tādā gadījumā, ja zemes īpašnieks nevar vienoties ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par nomas maksas apmēru. Proti, maksimālā nomas maksa mudina daudzdzīvokļu mājas īpašniekus vienoties ar zemes īpašnieku vien par tādu nomas maksu, kas ir mazāka nekā apstrīdētajās normās noteiktā. Ja tiesību normā ir noteikts maksimālais apmērs personas iespējamam ienākumam no tai piederoša īpašuma iznomāšanas, tad personai Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības ir ierobežotas. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības.