21. Article

Izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau vērtējusi vairāku piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu satversmību. Citstarp tiesa ir vairākkārt vērtējusi tieši to, vai Satversmei atbilst zemes īpašniekiem noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumi piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās. 21.1. Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv jau ilgstoši - vairāk nekā 25 gadus. Šo tiesisko attiecību regulējums ir radīts zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā, kad īpašuma tiesības uz zemi atjaunoja tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, taču uz šīs zemes pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas bija uzceltas daudzdzīvokļu mājas. Zemes reformu kā kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas tautsaimniecību aptverošu procesu noteica vēsturiskie apstākļi (sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 11. punktu). Viens no galvenajiem zemes reformas mērķiem bija atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika pārkāpts, padomju okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības atsavinot Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Vienlaikus likumdevējam bija jāņem vērā arī to personu intereses, kuru ēkas un būves atrodas uz citai personai piederošas zemes (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 19. punktu). Lai nodrošinātu to, ka bijušajiem zemes īpašniekiem vai to mantiniekiem tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi un vienlaikus netiek aizskartas ēku īpašnieku tiesības, likumdevējs paredzēja izņēmumu no Civillikuma 968. pantā nostiprinātā zemes un ēkas vienotības principa. Citstarp likumdevējs ir izvēlējies piespiedu nomu kā līdzekli zemes īpašnieka un uz zemes esošās ēkas īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību noregulēšanai. Ievērojot konkrēto tiesisko attiecību īpatnības un ekonomisko situāciju valstī, tika nolemts piespiedu nomas maksu regulēt ar normatīvajiem tiesību aktiem, proti, atšķirībā no brīvā tirgus attiecībām kontrolēt to, kā zemes īpašnieks izmanto savu īpašumu. 21.2. Satversmes tiesa lietā par Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā lietotā vārda "noma" satversmību secināja, ka ir ierobežotas īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu zemes gabalu, kā arī tiesības brīvi izvēlēties nomnieku. Tomēr šāds ierobežojums tika atzīts par atbilstošu Satversmes 105. pantam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 24. punktu). Savukārt spriedumos lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 Satversmes tiesa vērtēja tādu tiesību normu satversmību, kuras ierobežoja piespiedu nomas maksas apmēru. Ar šādām normām noteiktais zemes īpašnieku tiesību uz īpašumu ierobežojums tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 105. pantam. Minētajos spriedumos tiesa vērsa likumdevēja uzmanību uz vairākām problēmām un nepieciešamību rast tām risinājumu. Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 tika norādīts, ka likumdevējam, jau pieņemot Likumu par dzīvojamo māju privatizāciju, bija pienācīgi jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas - dzīvokļu īpašnieku - tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas - zemes īpašnieku - tiesības uz īpašumu. Likumdevējam bija arī jāvērtē, kā nomas maksas ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli, un jāapsver iespēja izmantot saudzējošākus līdzekļus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nomas maksas apmērs - pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības - bija izraudzīts, vadoties no deviņdesmito gadu vidus tiesu prakses tendencēm. Tomēr faktiskā un tiesiskā situācija kopš tā laika bija mainījusies. Tādēļ likumdevējam vēl jo vairāk bija pienākums izvērtēt, vai pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts ar zemes īpašnieku tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Satversmes tiesa arī atzina, ka, ņemot vērā zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, maksimālo nomas maksas apmēru - pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības - nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu). Pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 spēkā stāšanās Saeima piecu procentu nomas maksas vietā noteica nomas maksu sešu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības, kā arī uzlika daudzdzīvokļu māju īpašniekiem pienākumu kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu. Tādējādi spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 Satversmes tiesa vērtēja galvenokārt to, vai likumdevējs ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un 12.4.2. punktu). Satversmes tiesa secināja, ka Likuma par zemes reformu pilsētās un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumos joprojām ir ietvertas normas, kas paredz procentuālu nomas maksas pieauguma ierobežojumu attiecībā pret iepriekšējo gadu. Tādējādi spriedumā atzīts, ka Likums par zemes reformu pilsētās un Likums par dzīvojamo māju privatizāciju ir grozīts vien formāli (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.2. punktu). Satversmes tiesa papildus uzsvēra: lai gan piespiedu nomas tiesiskās attiecības ir atšķirīgs nomas attiecību veids, kas pilda īpašas funkcijas, tomēr arī šādos gadījumos ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret nomas maksu brīvā tirgus apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.4. punktu). 21.3. Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Satversmes tiesas spriedumam piemīt likuma spēks, un tas ir vispārsaistošs. Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Likumu galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana. Par taisnīgu nevar tikt uzskatīts tāds likums, kas nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20.1. punktu). Saeimai ir pienākums izvēlēties piemērotāko risinājumu, kas nodrošinās tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei, un, izpildot šo pienākumu, Saeimai ir jāņem vērā Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 24. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-12-01 21.1. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņems tāds normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības bija rūpīgi izsvērta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Proti, likumdošanas procesam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, kā arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām. Pieņemot tiesisko regulējumu piespiedu dalītā īpašuma, citstarp piespiedu nomas jomā, likumdevējam jāsamēro personu pretējās intereses un jānodrošina taisnīgums, ievērojot Satversmes tiesas spriedumos norādīto. Likumdevējam iespēju robežās ir jāseko līdzi tam, lai visā šo tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā tajās pastāvētu samērīgs līdzsvars, un jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts uz vienas šo attiecību puses interešu aizsardzību. It sevišķi gadījumos, kad šādas tiesiskās attiecības regulējošo normu satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, likumdevējam jānodrošina tāds likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs. Tādējādi, plānojot Likumā par zemes reformu pilsētās un Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju ietvert jaunu piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojumu, likumdevējam bija jānodrošina pienācīga analīze un pamatojums šāda iespējamā regulējuma satversmībai, citstarp arī kontekstā ar Satversmes tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos. Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos.