22. Article

Atkārtoti nosakot zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās, likumdevēja rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešamajai informācijai, kurai, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru, bija jāietver pienācīgs izvērtējums par iecerētā likumprojekta atbilstību Satversmei. 22.1. 2017. gada 1. jūnija Grozījumu projektu Saeimā 2015. gada 23. novembrī iesniedza Ministru kabinets. To izstrādājusi Ekonomikas ministrija, lai nodrošinātu privatizācijas uzsākšanu valsts dzīvojamās mājās, kuras Ministru kabinets nodevis privatizācijai pēc 2014. gada 31. decembra. Sākotnējā likumprojektā nebija iekļauts regulējums par piespiedu nomas maksas apmēru (sk. Saeimas likumdošanas datubāzē informāciju par 12. Saeimā 2015. gada 23. novembrī iesniegto likumprojektu Nr. 446/Lp12). Pēc minētā likumprojekta pieņemšanas otrajā lasījumā Saeimas deputāts A. Elksniņš iesniedza priekšlikumu papildināt likumprojektu ar jaunu pantu, ar kuru tiktu grozīts Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrās daļas otrais teikums, sešu procentu nomas maksas vietā nosakot nomas maksu triju procentu apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības (sk. A. Elksniņa priekšlikumu lietas materiālu 2. sēj. 44. lp.). Savukārt deputāts S. Dolgopolovs iesniedza priekšlikumu papildināt likumprojektu ar jaunu pantu, izsakot minētā likuma 54. panta otrās daļas otro teikumu šādā redakcijā: "Ja puses nevar vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma pieci procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības" (sk. S. Dolgopolova priekšlikumu lietas materiālu 2. sēj. 43. lp.). Pēc Ekonomikas ministrijas ieskata, sākotnējais likumprojekts būtu jāvirza atsevišķi no jautājumiem, kas skar piespiedu nomas maksu (sk. 2018. gada 7. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 77. lp.). Abu deputātu priekšlikumi tika apspriesti vairākās Atbildīgās komisijas un Apakškomisijas sēdēs (sk. Atbildīgās komisijas 2016. gada 25. maija sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 32.-34. lp., kā arī Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra un 2017. gada 5. aprīļa sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 6.-9., 23.-24. lp.). Atbildīgās komisijas priekšsēdētājs S. Dolgopolovs arī tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot minētos priekšlikumus, Atbildīgā komisija izmantojusi Zemes dienesta 2015. gada nekustamā īpašuma tirgus pārskatu "Dalītais īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu mājās Latvijā", kurā iekļauta informācija par 2011.-2014. gadu, Tieslietu ministrijas izstrādātā likumprojekta "Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) un citus materiālus (sk. 2018. gada 7. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 59. un 67. lp.). Savukārt 2017. gada 22. jūnija Grozījuma projekts Saeimā tika iesniegts, lai saskaņotu Likuma par zemes reformu pilsētās regulējumu ar 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. pantu (sk. 12. Saeimā 2017. gada 21. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 956/LP12 anotāciju lietas materiālu 2. sēj. 69. lp.). Kā tiesas sēdē norādīja Atbildīgās komisijas priekšsēdētājs S. Dolgopolovs, visas diskusijas par piespiedu nomas maksas apmēru bija notikušas, pieņemot 2017. gada 1. jūnija Grozījumus. Tādējādi atkārtota un padziļināta minētā jautājuma izvērtēšana neesot bijusi nepieciešama (sk. 2018. gada 7. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 60. lp.). 22.2. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka likumdevējs, izstrādājot apstrīdētajās normās ietverto regulējumu kontekstā ar izmaiņām valsts ekonomikā, citstarp ņēmis vērā aktuālās refinansēšanas likmes (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 84.-85. lp.). Pieaicinātā persona J. Abāšins tiesas sēdē norādīja, ka refinansēšanas likme ir ekonomikas regulēšanas instruments un tādēļ tās izmantošana piespiedu nomas maksas apmēra noteikšanā nav pamatota. Arī pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis E. Kušners uzsvēra, ka refinansēšanas likmes ir monetārās politikas instruments. Monetārās politikas operācijas esot paredzētas vienas nedēļas aizņēmumiem. Tādēļ šajā jomā esošās likmes nevarot salīdzināt ar ilgtermiņa investīcijām privātajā sektorā. Turklāt, pēc Latvijas Bankas ieskata, izmantojot alternatīvo ieguldījumu iespēju metodi un salīdzinot ieguldījumu zemes īpašumā ar citiem līdzīgiem zema riska ieguldījumiem, vistuvākais salīdzināmais ieguldījums ir augsto investīciju reitinga valdību vērtspapīri. Skatoties šo vērtspapīru kuponu likmi, varot konstatēt, ka, piemēram, Vācijas valdības vērtspapīru ienesīgums pēc nodokļiem ir no 0,4 līdz 1 procentam, bet Latvijas 30 gadu obligācijām - 1,8 procenti. Šādu izvērtējumu nepieciešamības gadījumā varējusi veikt arī Saeima. Tomēr arī bez šāda izvērtējuma apstrīdētajās normās ietvertais matemātiskais rezultāts esot tuvs Latvijas Bankas norādītajam (sk. 2018. gada 13. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 8. sēj. 35-36. lp.). Lai pieņemtu taisnīgu piespiedu nomas maksas tiesisko regulējumu, izvērtējums par to, kā iecerētā nomas maksa salīdzināma ar citām situācijām vai pielāgojama izmaiņām ekonomikā, ir jāveic likumdevējam. Savukārt ar izvērtējumu, kura rezultāts ir līdzīgs apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, bet kurš veikts pēc apstrīdēto normu pieņemšanas, nevar pamatot personām noteikto pamattiesību ierobežojumu. Demokrātiskā tiesiskā valstī šāds izvērtējums jāveic pašam likumdevējam, turklāt pirms pamattiesību ierobežojuma noteikšanas. 22.3. 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta pieņemšanas procesā viedokli par iecerēto regulējumu pauda gan deputāti, kas iesnieguši priekšlikumu par attiecīgo normas redakciju, gan arī Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka un citas institūcijas (sk. Atbildīgās komisijas un Apakškomisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 2. sēj.). Apstrīdēto normu izstrādes laikā Tieslietu ministrija norādīja uz iespēju noteikt, ka piespiedu nomas maksa varētu sastāvēt no divām daļām: nomas maksas nemainīgās daļas (nodoklis) un mainīgās daļas (tirgus situācija) (sk. Tieslietu ministrijas 2016. gada 4. jūlija vēstuli lietas materiālu 2. sēj. 25.-26. lp.). Diskutējot par minēto priekšlikumu Apakškomisijas sēdē, to pēc būtības atbalstīja Ekonomikas ministrijas pārstāvis, un uz to kā iespējamo risinājumu norādīja arī Apakškomisijas vadītājs J. Tutins (sk. Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 23.-24. lp. un audioierakstu 2. sēj.). Tomēr Atbildīgās komisijas sēdē šis risinājums nav apspriests (sk. Atbildīgās komisijas 2017. gada 17. maija audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Atbildīgās komisijas 2017. gada 17. maija sēdē Saeimas Juridiskais birojs vērsa uzmanību uz to, ka iecerētais regulējums par piespiedu nomas maksas apmēra samazinājumu nenodrošina saprātīgu, objektīvu un līdzsvarotu tiesisko attiecību noregulējumu starp zemes un daudzdzīvokļu māju īpašniekiem. Juridiskais birojs arī aicināja Atbildīgo komisiju atkārtoti vērtēt plānotos grozījumus un turpināt to apspriešanu, pieprasot no atbildīgajām institūcijām situācijas izvērtējumu (sk. Atbildīgās komisijas 2017. gada 17. maija sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 137.-141. lp.). Turklāt 2017. gada 22. maijā Saeimas Juridiskais birojs iesniedza Atbildīgajai komisijai atzinumu par 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta redakciju. Šajā atzinumā izteiktas šaubas par iecerētā zemes īpašnieku pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105. pantam. Juridiskais birojs citstarp norādīja, ka piespiedu nomas maksas samazinājums būtu pieļaujams tikai tad, ja tas būtu pamatots ar tirgus pētījumiem par patiesajiem atlīdzības apmēriem citos līdzīgos gadījumos, kuri netiek regulēti ar normatīvajiem aktiem. Atzinumā arī uzsvērts, ka Saeimai ir saistošas Satversmes tiesas paustās atziņas, īpaši tās, kuras attiecas uz identisku tiesisko regulējumu, un ir nepieciešams pārliecinošs pamatojums tam, ka apstākļi, uz kuriem balstītas minētās atziņas, ir būtiski mainījušies (sk. Saeimas Juridiskā biroja atzinumu lietas materiālu 1. sēj. 133.-136. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka citu institūciju veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu). Ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām vai Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā, tad likumdevējam šie argumenti ir jāizvērtē. Turklāt konkrētajā gadījumā atbilstoši tiesas judikatūrai likumdevējam, lemjot par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem, bija pienākums apsvērt, kā šāds ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.1. punktu). Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka kopš sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 un sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 pieņemšanas ir būtiski mainījušies gan ekonomiskie, gan tiesiskie apstākļi (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 82.-88. lp.). Arī vairākās Atbildīgās komisijas un Apakškomisijas sēdēs deputāti un citu institūciju pārstāvji uzsvēra, ka apstākļi kopš minētajiem Satversmes tiesas spriedumiem ir mainījušies. Piemēram, Latvijas Bankas pārstāvis Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdē sniedza informāciju par to, ka ir samazinājusies refinansēšanas un naudas tirgus likme, kā arī kredītlikmes un obligāciju likmes (sk. Atbildīgās komisijas un Apakškomisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 2. sēj.). Ja likumdevējs atkārtoti iecerējis noteikt tādu pamattiesību ierobežojumu, kura satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, tad šim ierobežojumam jābūt paša likumdevēja pienācīgi izvērtētam un pamatotam. Tomēr no diskusijām, kas notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ konkrētajos ekonomiskajos un tiesiskajos apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši šādu piespiedu nomas maksas regulējumu. Turklāt Atbildīgās komisijas 2017. gada 23. maija sēdē komisijas priekšsēdētājs S. Dolgopolovs pat norādīja, ka iecerētais piespiedu nomas maksas samazinājums, iespējams, nav labākais solis, bet tas mudināšot ministrijas un citas valsts institūcijas piedāvāt arvien labākus esošās problēmas risinājumus (sk. Atbildīgās komisijas 2017. gada 23. maija sēdes audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Tādējādi no apstrīdēto normu pieņemšanas procesa materiāliem kopumā nav gūstams apstiprinājums tam, ka Saeima būtu pienācīgi izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma ietekmi uz zemes īpašnieku stāvokli un pamatojusi to, ka iecerētais risinājums atbilst Satversmes tiesas judikatūrai. Satversmes tiesa secina, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā nav bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma par šajās normās ietvertā zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos. Tādējādi apstrīdētās normas nav uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā kārtībā. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam.