4. Article

Pieteikumu iesniedzēji - Soņa Traube (Sonia Traub), Ēriks Jaunzems, Agris Juris Amoliņš, Mihails Farbtuhs, Solvita Zandere, Māra Dabrovska (Mara Dabrowski) un Žanete Aščuka (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Pieteikumu iesniedzēju īpašumā esot zemes gabali vai domājamās daļas no zemes gabaliem, uz kuriem atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu mājas. Starp Pieteikumu iesniedzējiem un minēto māju īpašniekiem pastāvot piespiedu nomas attiecības. Daži Pieteikumu iesniedzēji īpašuma tiesības uz zemes gabaliem ieguvuši zemes reformas ietvaros, proti, atjaunojot īpašuma tiesības uz tiem, savukārt pārējie tos ieguvuši mantojumā vai arī uz dāvinājuma vai pirkuma līguma pamata. Viens no veidiem, kā persona var gūt labumu no tai piederošas lietas, esot šīs lietas iznomāšana par tādu samaksu, kas ne vien ļautu to uzturēt, bet arī nestu lietas īpašniekam peļņu. Nomnieki nereti neesot ieinteresēti vienoties ar zemes īpašnieku par piespiedu nomas maksas apmēru, tādēļ vienīgais līdzeklis, kā panākt nomas līguma slēgšanu, esot likumā noteikta konkrēta nomas maksa. Apstrīdētās normas liedzot piedzīt piespiedu nomas maksu vienkāršotā veidā - parāda ārpustiesas atgūšanas procedūrā, brīdinājuma kārtībā vai ceļot maza apmēra prasību. Turklāt, pieņemot, ka Pieteikumu iesniedzēju īpašuma vērtība nesamazināsies, esot paredzams, ka viņu ienākumi apstrīdēto normu dēļ samazināsies trīs līdz piecas reizes vai pat vispār netiks gūti. Tādēļ apstrīdētās normas ierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. 2017. gada 1. jūnija Grozījumi esot formāli atbilstošā kārtībā pieņemts un izsludināts likums. Savukārt, pieņemot 2017. gada 22. jūnija Grozījumu, esot pārkāpts Saeimas kārtības ruļļa 87. pants, jo attiecīgais likumprojekts neesot bijis pieejams deputātiem septiņas dienas pirms pirmā lasījuma. Saeima esot apstrīdētās normas pieņēmusi, lai samazinātu dzīvokļu īpašniekiem maksājumus par piespiedu nomu. Ja tiek atzīts, ka šāds mērķis ir leģitīms, tad noteiktais ierobežojums neatbilstot samērīguma principam. Izraudzītais līdzeklis esot piemērots likumdevēja norādītā mērķa sasniegšanai, jo dzīvokļu īpašnieku maksājumi par zemes nomu triju gadu laikā samazināšoties divas reizes. Tomēr maksājumi samazināšoties vienīgi uz zemes īpašnieku rēķina. Apstrīdētās normas esot pretrunā arī ar līdz šim īstenoto dalītā īpašuma izbeigšanas politiku, jo dzīvokļu īpašniekiem būšot ekonomiski izdevīgāk maksāt mazu piespiedu nomas maksu, nevis attiecīgo zemi izpirkt. Likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai esot citi, zemes īpašnieku tiesības un intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus Saeima neesot vērtējusi. Daži no tiem tiekot izmantoti jau šobrīd, piemēram, nomas maksas aprēķināšana no zemes kadastrālās vērtības, nevis tirgus vērtības un kadastrālās vērtības pieauguma apturēšana. Turklāt apstrīdētās normas nediferencējot dzīvokļu īpašniekus atkarībā no to maksātspējas vai statusa, pieņemot, ka zemes īpašnieki saņem pārāk lielu nomas maksu. Dzīvokļu īpašnieku intereses piespiedu nomas attiecībās neesot vērtējamas augstāk par zemes īpašnieku interesēm, un dzīvokļu īpašnieki neesot uzskatāmi par mazāk aizsargātu šo attiecību pusi. Zemes un dzīvokļu īpašnieku tiesiskajām attiecībām vajagot pēc iespējas tuvināties civiltiesiskām attiecībām, kas pamatojas uz brīvā tirgus ekonomikas principiem. Turklāt vajagot ņemt vērā, ka zemes īpašniekiem, lai viņi varētu gūt ienākumus no sava īpašuma, rodoties nesamērīgi izdevumi, piemēram, nodokļu maksājumi, valsts nodevas par prasības celšanu tiesā, juridisko pakalpojumu izmaksas un citi. Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt piespiedu nomas maksu konkrētā apmērā bijušas noteiktas ar tiesību normu. Likumdevējam, grozot tiesisko regulējumu, bijis jāņem vērā Satversmes tiesas spriedumos par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem atzītais. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem bijušas saprātīgas un pamatotas tiesības paļauties uz to, ka tāds ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajās normās, netiks ieviests. Savukārt pakāpenisku nomas maksas samazinājumu nevarot uzskatīt par saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, jo netiekot veidots mehānisms zemes īpašniekiem radušos zaudējumu kompensēšanai. Tādējādi apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Tiesas sēdē N. Šlitke papildus norādīja, ka zemes īpašnieki, kuri atjaunoja īpašuma tiesības uz viņiem pirms okupācijas piederējušo īpašumu, nav investori vai ieguldītāji, kuriem būtu jāvērtē biznesa riski. Šādām personām piederošā zeme nedz tiesību, nedz pienākumu ziņā neesot salīdzināma ar ieguldījumiem vērtspapīros. Piespiedu nomas maksas ierobežojumi sākotnēji bijuši noteikti kā īslaicīgs ierobežojums un pakāpeniski tikuši atcelti citās līdzīgās attiecībās, piemēram, īres tirgū. A. Snipe vērsa uzmanību uz to, ka, pieņemot apstrīdētās normas, netika vērtēta zemes īpašnieku faktiskā situācija. Apstrīdētās normas neesot samērīgas, jo neesot vērtēti alternatīvi risinājumi, kā samērot abu pušu intereses.