5. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta 2.1 daļa un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrā daļa vairs neparedzot konkrētu nomas maksas apmēru gadījumā, kad puses par to nevar vienoties. Tā vietā esot noteikta maksimāli pieļaujamā nomas maksa, ļaujot katrā konkrētā gadījumā noteikt piemērotāko tās apmēru. Apstrīdētās normas nedrīkstot analizēt izolēti no zemes reformas īstenošanas tiesiskā regulējuma. Likumdevēja nolūks jau sākotnēji bijis norobežot piespiedu nomas maksu no nomas maksas brīvā tirgus apstākļos. 1993. gadā, proti, pirmo reizi noteiktā piespiedu nomas maksa bijusi pusotrkārtēja zemes nodokļa apmērā, ja nodokli maksāja iznomātājs, vai 50 procentu apmērā no zemes nodokļa, ja nodokli maksāja nomnieks. Apstrīdēto normu satversmība izskatāmajā lietā esot jāvērtē neatkarīgi no Satversmes tiesas iepriekš - spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 un spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 - formulētajām atziņām, jo apstākļi kopš to pieņemšanas esot mainījušies. Pirmkārt, būtiski atšķiroties ekonomiskie apstākļi: pieaugusi zemes kadastrālā vērtība, pieaudzis ar dalītajā īpašumā esošajiem zemes gabaliem veikto darījumu skaits, kā arī pieprasījums pēc šādiem īpašumiem, mainījies Latvijas ekonomikas stāvoklis un monetārā politika, citstarp noteiktā refinansēšanas likme. Otrkārt, esot attīstījusies izpratne par dzīvokļa īpašnieka tiesisko statusu. Šobrīd dzīvokļa īpašnieks piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās esot atzīstams par patērētāju. Treškārt, vēl vairāk esot nostiprinājies sociāli atbildīgas valsts princips, un piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojumi esot jāvērtē kopsakarā ar to. Apstrīdētās normas ierobežojot tiesības uz īpašumu. Tomēr ierobežojums pastāvot vien tad, ja zemes īpašnieks nevar vienoties ar dzīvokļu īpašniekiem par nomas maksas apmēru. Savukārt pieteikumos ietvertie argumenti par to, ka apstrīdēto normu dēļ nebūs iespējams prasību par nomas maksas piedziņu izskatīt vienkāršotos tiesvedības procesos, neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā. 2017. gada 22. jūnija Grozījuma pieņemšanā esot ievērotas Saeimas kārtības ruļļa 87. panta prasības, jo noteikums par likumprojekta un ar to saistīto dokumentu pieejamību neesot attiecināms uz gadījumiem, kad Saeima nolēmusi citādi. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Šim ierobežojumam esot leģitīms mērķis: sabiedrības labklājības veicināšana un privatizēto dzīvokļu īpašnieku interešu aizsardzība, kas izpaužoties kā zemes piespiedu nomas maksimālā apmēra ierobežošana gadījumos, kad puses nevar vienoties. Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Vērtējot ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, esot jāņem vērā, ka Saeima jau ilgstoši apsvērusi iespēju samazināt piespiedu nomas maksas maksimālo apmēru. Priekšlikums par grozījumiem Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrajā daļā bijis iesniegts jau 2016. gada 20. aprīlī. Savukārt 2017. gadā tikusi izveidota īpaša darba grupa piespiedu nomas institūta izvērtēšanai. 12. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija (turpmāk arī - Atbildīgā komisija) un minētā darba grupa esot vērtējusi gan esošo situāciju, gan iespējamos risinājumus, ticis uzklausīts valsts un pašvaldību institūciju, kā arī nevalstisko organizāciju viedoklis. Savukārt pieteikumos norādītie iespējamie saudzējošākie līdzekļi nenodrošināšot leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētās normas. Tādējādi šo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, Pieteikumu iesniedzēju tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas dzīvokļu īpašnieki pretstatā zemes īpašniekiem nonākuši mazāk aizsargātā stāvoklī, tādēļ bijis nepieciešams abu pušu attiecības attiecīgi līdzsvarot. Turklāt ieguldījums zemes īpašumā no risku aspekta esot vērtējams kā zema riska ieguldījums. Tāpēc zemes īpašnieks nevarot rēķināties ar to, ka taisnīga atlīdzība par zemes izmantošanu sasniegs vai pat pārsniegs tādu kapitāla atdeves līmeni, kāds raksturīgs augsta riska ieguldījumiem. Sabiedrības gūtais labums no konkrētā ierobežojuma esot lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ievērojot jau norādītos apstākļus, kas mainījušies kopš 2009. gada, Pieteikumu iesniedzējiem vajadzējis apzināties, ka ir iespējamas izmaiņas arī tiesiskajā regulējumā. Zemes īpašnieki nevarot paļauties uz piespiedu nomas maksas nemainību vai pieaugumu gadījumā, kad tiesiskajam regulējumam jānodrošina visas sabiedrības intereses. Apstrīdētās normas stājušās spēkā 2017. gada vasarā, bet kļuvušas piemērojamas no 2018. gada 1. janvāra. Sešu mēnešu laikā zemes īpašnieki varējuši vienoties ar dzīvokļu īpašniekiem par nomas maksu. Tādējādi likumdevējs esot nodrošinājis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, kā arī pakāpenisku piespiedu nomas maksas apmēra samazinājumu. Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotais pārstāvis S. Bērtaitis papildus norādīja, ka nesamērīgi liela zemes piespiedu nomas maksa sadārdzina mājokļu uzturēšanas izdevumus un tādējādi padara mājokli grūtāk pieejamu sabiedrībai. Piespiedu nomas maksas apmērs ietekmējot plašu sabiedrības daļu - ne vien dzīvokļu īpašniekus, bet arī ģimenes, kas dzīvo šajos dzīvokļos. Saeima un citas iestādes esot saņēmušas daudz sūdzību par to, ka piespiedu nomas maksa sešu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības ir pārāk augsta. Proti, līdzšinējais regulējums neesot nodrošinājis līdzsvaru starp zemes īpašniekiem un daudzdzīvokļu māju īpašniekiem.