9. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētās normas ierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētajās normās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību aizsardzība. Konkrētais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo, sākot ar 2018. gadu, samazinot dzīvokļu īpašnieku maksājumu par zemes nomu. Vērtējot, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, esot jāņem vērā tas, ka pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 Saeima nomas maksas apmēru mainījusi no pieciem uz sešiem procentiem. Attiecīgā likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka nomas maksas apmēram jābūt tādam, lai relatīvi īsā termiņā netiktu samaksāta pilna zemesgabala vērtība. Savukārt kopš 2015. gada esot atcelts nomnieka pienākums kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu. Tādējādi pašlaik zemes īpašnieks maksājot gan iedzīvotāju ienākuma nodokli no ienākuma par zemes iznomāšanu, gan nekustamā īpašuma nodokli. Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka būtu meklēti citi, alternatīvi risinājumi zemes un ēku īpašnieku tiesību un interešu samērošanai. Piespiedu nomas maksas samazinājums būtu bijis pieļaujams tikai tad, ja tas būtu pamatots ar tirgus pētījumiem par patiesiem atlīdzības apmēriem citos līdzīgos gadījumos, kurus neregulē likumdevējs. Turklāt likumdevējs nepietiekami aktīvi risinot piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanas jautājumu un ar apstrīdētajām normām centies novērst problēmas sekas, nevis cēloņus. Pēc tiesībsarga ieskata, Pieteikumu iesniedzēju paļāvība uz nomas maksas saglabāšanos sešu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības bija pamatota un saprātīga, jo šis apmērs bijis nemainīgs vairāk nekā septiņus gadus. Trīs gadi, kuru laikā nomas maksa pakāpeniski samazinās, esot pietiekams laiks, lai to varētu atzīt par saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Tomēr apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot nesamērīgs, un tāpēc neesot nozīmes arī garajam pārejas periodam. Tādējādi valsts neesot pietiekami aizsargājusi Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību. Tiesas sēdē tiesībsarga pārstāve Inga Peimane papildus norādīja, ka konkrētajā gadījumā likumdevējs neesot pietiekami izvērtējis alternatīvus līdzekļus, ar kuriem varētu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ja šādi alternatīvie līdzekļi būtu izvērtēti, netiktu pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips.