12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras profesors Dr. iur. Ringolds Balodis - norāda, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 102. pantā noteiktās pamattiesības, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa ir pretrunā ar Satversmes 91. un 99. pantu, bet Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. pantam, taču šajās normās noteiktais pārreģistrācijas termiņš būtu pārvērtējams. Ja Pieteikuma iesniedzēja prasa nevis reliģiskās organizācijas reģistrāciju, bet jau ilgstoši pastāvošas reliģiskās organizācijas tiesību atzīšanu, tad Reliģisko organizāciju likuma normas neesot piemērojamas. Šāda rakstura strīds esot risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā, kas piemērošot nevis izskatāmajā lietā apstrīdētās, bet gan citas tiesību normas. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas izcelsme esot aplūkojama kopsakarā ar 8. panta ceturtās daļas pirmo teikumu. Sākotnēji Reliģisko organizāciju likuma projektā agrākās trīs gadu "iepriekš pieteikšanās kārtības" vietā noteikta trīs gadu "pārreģistrācijas kārtība", pamatojoties uz to, ka vecā kārtība esot bezjēdzīga, jo neļaujot kontrolēt jaunizveidotu reliģisko organizāciju reģistrāciju. Likumprojekta lasījumā likumdevējs trīs gadu periodu nomainījis ar desmit gadu periodu. Diskusijas par to neesot notikušas, Saeimas sēdē izskanējušais viedoklis liecinot par likumdevēja vēlmi būtiski pastiprināt reliģisko organizāciju kontroli un šai nolūkā izmantot pārreģistrāciju. Analoģiski esot noticis ar ierobežojumu, kas liedz jaunizveidotām reliģiskajām organizācijām veidot baznīcu desmit gadus ilgajā moratorija jeb pārreģistrācijas periodā. Likumdevējam neesot bijis jautājumu vai atšķirīga ieskata par ierobežojošo nosacījumu "vienā konfesijā viena baznīca", un sākotnējā redakcija esot tikai nedaudz precizēta. Lai gan Satversmes 102. pants atsevišķos gadījumos sniedzot papildu garantijas, konkrētajā gadījumā nevarot saskatīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas pretrunu ar šo Satversmes pantu, jo esot aizskartas Satversmes 99. pantā noteiktās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktajam ierobežojumam esot likumisks pamats un pieņemšanas brīdī bijis leģitīms mērķis, jo likumdevējs vēlējies pasargāt reliģiskās organizācijas no šķelšanās un strīdiem par īpašuma sadali. Šī apstrīdētā norma esot skatāma ciešā saistībā ar denacionalizācijas procesu. Likumdevēja uzdevums bijis radīt tādu regulējumu, kas atjaunotu vēsturisko taisnīgumu. Īpašumu atgūšanas procesā neesot bijusi pieļaujama sajukuma radīšana, tādēļ kopš 1991. gada ieviests princips "vienā konfesijā viena baznīca". Šis princips esot bijis lietderīgs un pamatots, taču šobrīd vairs neesot attaisnojams. Tas norādot uz valsts pārliecīgu un pārspīlētu interesi par baznīcu iekšējām lietām. Visas baznīcas, kuras varēja atgūt savus nacionalizētos īpašumus, tos esot atguvušas, un valstij vairs neesot pamata regulēt atsevišķu konfesiju iekšējās lietas. Šī apstrīdētā norma, proti, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa, savu leģitīmo mērķi jau esot sasniegusi, un tajā noteiktais ierobežojums vairs neesot nepieciešams. Principu "vienā konfesijā viena baznīca" vairs nevarot pamatot ar nacionālās drošības interesēm, nepieciešamību aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu vai sabiedrības drošību. Līdz ar to R. Balodis pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums nav samērīgs. Ļaujot vienas konfesijas draudzēm izveidot tikai vienu baznīcu, pārējām draudzēm tiekot nodarīts kaitējums, un tas esot lielāks nekā sabiedrības gūtais labums. Tomēr likumdevējam, šo normu svītrojot no Reliģisko organizāciju likuma, būšot jāmeklē risinājumi, kā saglabāt jau nostabilizējušos valsts un baznīcu savstarpējo attiecību modeli un nepieļaut to, ka tikko reģistrētas baznīcas, izmantojot radušos situāciju, varētu pretendēt uz laulību reģistrēšanu valsts vārdā vai ticības mācīšanu skolās. R. Balodis piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka Civillikuma 51. pants nevar kalpot par attaisnojumu Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajai daļai un pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus valsts var izmantot, veidojot attiecības ar reliģiskajām organizācijām. Satversmes tiesai, ja tā atzīst Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu par neatbilstošu Satversmei, esot jāparedz pārejas laiks, lai likumdevējs varētu grozīt Civillikuma 51. pantu un Reliģisko organizāciju likuma 6. panta trešo daļu. R. Balodis pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim par Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. pantam un uzskata, ka šīs normas pirmais teikums atbilst Satversmes 99. pantam, bet likuma 7. panta otrā daļa vērtējama kopsakarā ar 8. panta ceturto daļu. Turklāt R. Balodis norāda, ka likumdevējam, ņemot vērā lietderības un samērīguma apsvērumus, būtu jāpārskata šajās normās noteiktais pārreģistrācijas perioda ilgums.