18. Article

Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts." Satversmes 99. pantā noteiktā reliģiskās pārliecības brīvība aptver dažāda veida reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas. Reliģiskā pārliecība Satversmes 99. panta izpratnē ir tulkojama plaši. Satversmes 99. pantā ietverto brīvību dimensija ir svarīgs elements, kas veido ticīgo cilvēku identitāti un dzīves uzskatus. Aplūkojot šo pantu kopsakarā ar Satversmes 116. pantu, var secināt, ka reliģiskās pārliecības iekšējais aspekts (latīņu val. - forum internum) tiek nošķirts no tiesībām nodoties reliģijai jeb no reliģiskās pārliecības paušanas kā tiesību uz reliģijas brīvību ārējās izpausmes (latīņu val. - forum externum). Lai gan reliģijas brīvība primāri ir cilvēka iekšējās apziņas jautājums, tomēr tā attiecas arī uz tiesībām nodoties savai reliģijai jeb paust savu reliģisko pārliecību. Reliģiskās pārliecības paušana ietver citstarp kultu piekopšanu, reliģisku un rituālu ceremoniju izpildīšanu un mācību sludināšanu. Ierobežojama ir vienīgi reliģiskās pārliecības paušana. Reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas (sal.: Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑50-03 7.1.-7.2. punkts). Satversmes 102. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās." Satversmes 102. pantā ietvertais jēdziens "ikviens" aptver visas personas, kuras var būt pamattiesību subjekts: fiziskās personas, personu apvienības, privāto tiesību juridiskās personas. Šajā pantā ietvertajam jēdzienam "biedrība" ir autonoms saturs. Tas ietver visplašākajā veidā visas sabiedriskās organizācijas. Tostarp ar šo jēdzienu tiek aptvertas arī reliģiskās organizācijas. Biedrošanās brīvība veido sistēmu ar citām Satversmē noteiktajām pamattiesībām un kalpo tām par papildu garantiju [sal. sk.: Neimanis J. 102. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 395.-412. lpp.]. Satversmes 102. pants turklāt aizsargā dažādus biedrošanās brīvības izpausmes veidus (sal.: Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 8. punkts). Satversmes tiesa atzinusi, ka biedrošanās brīvība ir viens no demokrātiskas valsts iekārtas priekšnoteikumiem. Tā nodrošina personām iespēju aizsargāt savas tiesiskās intereses, apvienojoties kopīgu mērķu sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 17. punktu). Atklājot Satversmes 99. un 102. panta saturu, jāņem vērā arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un to piemērošanas prakse, jo Satversmes 89. pants skaidri norāda uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sal.: Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punkts). Satversmes 99. pantam līdzīga norma ir ietverta Konvencijas 9. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka reliģiskās pārliecības brīvība, kas nostiprināta Konvencijas 9. pantā, ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Tā veido vienu no būtiskākajiem ticīgo identitātes un dzīves izpratnes elementiem, bet tā ir vērtīga arī ateistiem, agnostiķiem, skeptiķiem un vienaldzīgajiem. Plurālisms, kas panākts ar grūtībām gadsimtu gaitā, ir būtisks visai sabiedrībai. Proti, šī brīvība nozīmē piederēt vai nepiederēt pie kādas reliģijas, to piekopt vai nepiekopt. Reliģijas brīvība ir galvenokārt individuālās ticības jautājums, taču tā ietver arī brīvību "izrādīt reliģiju" individuāli un privāti vai kopā ar citiem, publiski, un kopā ar tiem, kam ir tāda pati ticība. Ticīgo tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības izrādīt savu reliģiju kolektīvi, paredz to, ka ticīgie var brīvi apvienoties un valsts nevar nepamatoti iejaukties šajās tiesībās. Reliģisku kopienu autonomija ir neaizstājama demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamā plurālisma sastāvdaļa, un tāpēc tā ir Konvencijas 9. pantā ietvertās garantijas pamatā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā "Miroļubovs pret Latviju", pieteikums Nr. 798/05, 80. punktu). Savukārt Satversmes 102. pantam līdzīga norma ir ietverta Konvencijas 11. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka jautājumi, kas skar reliģiskas kopienas organizāciju, aplūkojami kontekstā ar Konvencijas 11. pantu, kas aizsargā reliģiskās apvienības no nepamatotas valsts iejaukšanās. Ja reliģijas brīvība neaizsargātu reliģisku kopienu organizatorisko dzīvi, arī visi citi reliģiskās brīvības aspekti tiktu vājināti (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 26. aprīļa sprieduma lietā "İzzettin Doğan and Others v. Turkey", pieteikums Nr. 62649/10, 93. punktu). Arī Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) atzinusi, ka tiesības uz reliģijas brīvību ir cieši saistītas un konkretizējamas kopsakarā ar biedrošanās brīvību [sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2012. gada 19. marta atzinuma CDL-AD(2012)004 par Ungārijas 2011. gada Baznīcu likumu 19. punktu, pieejams interneta vietnē: http://www.venice.coe.int]. Ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, Satversmes tiesa secina, ka reliģisko organizāciju apvienošanās reliģiskās pārliecības paušanai ietilpst gan Satversmes 99. panta, gan 102. panta tvērumā. Reliģiskās organizācijas tiesības uz reliģijas brīvību tās ārējā izpausmē aizsargā vērtības, kuras aizsargā arī tiesības uz biedrošanās brīvību. Tāpēc tiesības uz reliģijas brīvību tās ārējā izpausmē ir konkretizējamas kontekstā ar tiesībām uz biedrošanās brīvību. Līdz ar to reliģiskās organizācijas tiesības uz biedrošanās brīvību ar reliģiskas darbības raksturu ietilpst Satversmes 99. un 102. panta tvērumā.