19. Article

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas 9. pantu, atzinusi, ka atteikums piešķirt reliģiskajai organizācijai juridiskās personas statusu ir reliģijas brīvības ierobežojums (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 13. decembra sprieduma lietā "Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova", pieteikums Nr. 45701/99, 105. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar atteikumu reliģiskajām organizācijām - draudzēm - piešķirt baznīcas statusu tām attiecīgi tiek atteikts arī juridiskās personas statuss. Savukārt Saeima skaidro, ka reliģiskā organizācija, arī draudze, ar brīdi, kad tā tiek reģistrēta reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, iegūst juridiskās personas statusu un var veikt visas tās pašas darbības, ko ir tiesīgas veikt juridiskās personas. Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 13. panta pirmajai daļai juridiskās personas statusu reliģiskās organizācijas, tostarp draudzes, kā pamatoti norādījusi Saeima, iegūst jau ar to reģistrācijas brīdi. Tomēr no Reliģisko organizāciju likuma normām izriet, ka šāds statuss tiek noteikts uz laiku. Proti, atbilstoši likuma 8. panta sestajai daļai reliģiskās organizācijas ikgadējai pārreģistrācijai dokumenti iesniedzami reģistra iestādei ne vēlāk kā divus mēnešus pirms reģistrācijas termiņa beigām. Savukārt atbilstoši likuma 18. panta ceturtajai daļai, citstarp gadījumā, kad reliģiskā organizācija nav iesniegusi dokumentus šā likuma 8. panta sestajā daļā noteiktajā termiņā, reģistra iestāde nākamajā dienā pēc reģistrācijas termiņa beigām pieņem lēmumu par reliģiskās organizācijas izslēgšanu no reģistra. Saeima norādījusi, ka liegums iegūt vienas (vienotas) juridiskās personas statusu ierobežo pārreģistrējamu draudžu iespējas rīkoties vienoti viena subjekta (baznīcas) vārdā un īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos, kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība (baznīca). Satversmes tiesa atzīst, ka tiesību biedroties reliģijas brīvības īstenošanai ierobežojumu veido ne tikai juridiskās personas statusa atteikums. To veido arī tāds regulējums, kas kavē reliģiskās kopienas izmantot biedrošanās tiesības reliģijas brīvības īstenošanai arī citās organizatoriskajās formās. Venēcijas komisija atzinusi, ka tiesību paust reliģisko pārliecību neatņemams elements ir tiesības iegūt juridiskās personas statusu pietiekami elastīgā veidā (angļu val. - suitable flexibility), kas piemērots dažādajiem reliģisku kopienu organizācijas veidiem. Tikpat svarīgi ir tas, ka šādā veidā organizētai vienībai ir jāspēj pilnīgi īstenot reliģiskās darbības un darbības, ko parasti veic reģistrētas nevalstiskas juridiskās personas [sk. Venēcijas komisijas 2012. gada 19. marta atzinuma CDL-AD(2012)004 par Ungārijas 2011. gada Baznīcu likumu 39.-40. punktu, pieejams interneta vietnē: http://www.venice.coe.int/]. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir pozitīvs pienākums ieviest atzīšanas sistēmu, kas atvieglo juridiskās personas statusa iegūšanu reliģiskām kopienām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 8. aprīļa sprieduma lietā "Magyar Keresztény Mennonita Egyház and Others v. Hungary", pieteikumi Nr. 70945/11, 23611/12, 26998/12, 41150/12, 41155/12, 41463/12, 41553/12, 54977/12, 56581/12, 90. punktu). Līdz ar to reliģiska kopiena atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 13. panta pirmajai daļai iegūst juridiskās personas statusu jau brīdī, kad tā tiek reģistrēta kā draudze, bet šāds juridiskās personas statuss tai tiek piešķirts tikai uz laiku. Attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo arī reliģisko organizāciju - draudžu - tiesības apvienoties reliģiskajā savienībā (baznīcā) un līdz ar to iegūt kopīgu pārstāvniecību. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo reliģisku kopienu tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai, proti, tās jaunizveidotām draudzēm ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās pamattiesības.