21. Article

Satversmes 99. un 102. pantā ietvertās tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai var tikt ierobežotas. Pamattiesību ierobežojuma gadījumā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai minēto tiesību ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑50‑03 9.-12. punktu un 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 25. punktu). 21.1. Lai izvērtētu Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Attiecīgajās apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs. Persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 21.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas ietvertas citstarp Satversmes 102. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turklāt Satversmes 116. pants noteic, ka uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka pārreģistrācijas pienākuma mērķis ir aizsargāt sabiedrību no valstij jaunu un nezināmu draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaut reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu izmantošanu un prettiesisku darbību. Potenciāli draudi esot novēršami, ja valstij ir iespējas jaunizveidotu draudžu pārreģistrācijas periodā pārbaudīt to darbību un liegt tām dibināt reliģisko savienību (baznīcu) ar hierarhiski augstāku organizācijas pakāpi un pastāvīgas reliģiskās organizācijas statusu. Tātad apstrīdētajās normās paredzētajam ierobežojumam ir vairāki Satversmes 116. pantā nostiprinātie leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība. Šādam viedoklim pievienojas arī Tieslietu ministrija. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ierobežojuma, kas liedz izveidot baznīcu pirms pārreģistrēšanās perioda beigām, leģitīmais mērķis esot publiskās kārtības nodrošināšana, pārliecinoties, ka baznīcu veidojošās draudzes ievēro normatīvos aktus, kā arī ir stabilas un spēj pastāvēt ilgstoši. Savukārt E. Levits norāda, ka šāds mērķis varētu tikt atzīts par leģitīmu tikai attiecībā uz Latvijā jaunām, nepazīstamām konfesijām, taču ne attiecībā uz pareizticīgo konfesiju un luterāņu konfesiju. Šim likumā noteiktajam ierobežojumam esot pārāk plašs tvērums, jo šis ierobežojums aptverot arī gadījumus, kuros tam nav leģitīma mērķa. Satversmes tiesa konstatē, ka jau Augstākās padomes pieņemtajā likumā "Par reliģiskajām organizācijām" (kas bija spēkā līdz 1995. gada 9. oktobrim) bija iekļauts ierobežojums, kas reliģiskām kopienām liedza reģistrēties trīs gadus pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas Reliģijas lietu nodaļai, lai citstarp varētu pārliecināties par to darbības atbilstību normatīvajiem aktiem (sk. likuma "Par reliģiskajām organizācijām" 5. panta trešo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 1991. gada 13. jūnija). Reģistrācijas ierobežojums uz trim gadiem tika noteikts ar 1991. gada 13. jūnija likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām organizācijām"". Grozījumus iesniedza Augstākās padomes Reliģijas lietu konsultatīvā padome. Grozījumu pamatojumā tā norādījusi, ka Latvijas Republikā tiek veidotas jaunas draudzes, kuras neatzīst jau esošo konfesiju izveidotos un oficiāli reģistrētos centrus, pretēji likumam organizē reliģiska rakstura mācību iestādes, misijas un cenšas līdzās jau esošajiem konfesiju centriem radīt alternatīvas vadošas institūcijas. Šāda minēto draudžu darbība esot atklāti vērsta uz ticīgo šķelšanos un iejaukšanos citu reliģisko organizāciju darbībā. Tiekot veidoti arī dažādi Latvijā netradicionāli un ārpuskonfesionāli reliģiskie grupējumi, kuri, tikko izveidojušies, jau pieprasa tos nekavējoties oficiāli atzīt un dot tiem juridiskās personas statusu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 66. lp.). Minēto grozījumu izstrādes materiālos ietvertajā dokumentā "Pamatojums nepieciešamajām izmaiņām un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām organizācijām"" norādīts, ka ir nepieciešams iepazīties ar jaunu reliģisko organizāciju konfesionālo piederību, darbības mērķiem, uzdevumiem un to faktisko saturu. Esot nepieciešams zināms laika periods, lai konstatētu minēto apvienību darbības ievirzi un atbilstību tautas mentalitātei, tradīcijām. Šādus apsvērumus apstiprinot sūdzības, kas iesniegtas par atsevišķu netradicionālo reliģisko apvienību prettiesisko darbību (sk. lietas materiālu 5. sēj. 31. lp.). Reliģisko organizāciju likuma izstrādes laikā sākotnēji tā projektā bija iekļauta no likuma "Par reliģiskajām organizācijām" pārņemta tiesību norma, kas reliģiskai kopienai paredzēja trīs gadus ilgu reģistrācijas ierobežojumu, lai pārliecinātos par tās lojalitāti valstij un darbības atbilstību normatīvajiem aktiem (sk. lietas materiālu 3. sēj. 1.-10. lp.). Apspriežot likumprojektu, šīs normas redakcija tika grozīta. Visupirms tika paredzēts, ka reliģiskā organizācija - draudze - var tikt reģistrēta, bet tai nosakāms trīs gadus ilgs pārreģistrācijas periods, lai varētu pārliecināties par tās lojalitāti valstij un darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 23.­-33. lp.). Visbeidzot tika iesniegts un atbalstīts priekšlikums noteikt desmit gadus ilgu pārreģistrācijas laiku (sk. 5. Saeimas 1995. gada 6. un 7. septembra sēdes stenogrammu). Priekšlikums tika pamatots ar to, ka reliģiskā organizācija var trīs gadus deklarēt savu uzticību valstij, likumam un sabiedrībai, bet pēc tam izvērst klaji antisabiedrisku darbību. Attiecīgās apstrīdētās normas paredz, ka no katras jaunizveidotas reliģiskās organizācijas - draudzes - pirmās reģistrācijas brīža tiek vērtēta tās darbības atbilstība normatīvo aktu prasībām. Šāda uzraudzība un nogaidīšanas periods līdz tam, kad reliģiskā organizācija var iegūt tiesības veidot reliģisko savienību (baznīcu), neietver tiesības vērtēt reliģiskās organizācijas ticības aspektus. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka tas, kādu konfesionālo piederību reliģiskā organizācija norāda savos statūtos, neietekmē minētās uzraudzības leģitīmo mērķi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstīm ir tiesības pārbaudīt, vai konkrēta kopiena tās reliģisko mērķu sasniegšanas vārdā neveic tādas darbības, kas kaitē sabiedrības drošībai vai publiskajai kārtībai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 13. decembra sprieduma lietā "Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova", pieteikums Nr. 45701/99, 113. punktu). Satversmes tiesa uzskata, ka pārreģistrācijas prasība jaunizveidotām draudzēm izvirzīta, lai izvairītos no tā, ka reliģiskās savienības (baznīcas) statuss tiktu ļaunprātīgi izmantots un tiktu veiktas prettiesiskas darbības, apdraudot sabiedrības drošību un publisko kārtību. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums kalpo tādiem Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem kā citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Līdz ar to pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi. 21.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25. punktu). 21.3.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Desmit gadu periods, kurā katru gadu pirms pārreģistrācijas, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas atzinumu, tiek izvērtēta draudzes darbība iepriekšējā gadā, nodrošina regulāru uzraudzību pār to, vai draudze ievēro normatīvo aktu prasības, kā arī veicina to, ka reliģiskās organizācijas neizmanto sabiedrības uzticību negodprātīgā veidā. Tātad šāds pārreģistrācijas periods ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. 21.3.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas E. Levits un Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas norāda, ka ierobežojuma leģitīmos mērķus varot sasniegt ar līdzekļiem, kuri personas pamattiesības ierobežotu mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka konkrēta termiņa noteikšana, ja vien tas nav acīmredzami nesamērīgs, esot tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums. Attiecīgais likumdevēja tiesībpolitiskais lēmums, kas pieņemts, balstoties uz lietderības apsvērumiem sakarā ar ierobežojuma piemērošanas termiņa noteikšanu, neesot pārvērtējams citās institūcijās, tostarp Satversmes tiesā. Tāpēc citu, saudzējošāku alternatīvu līdzekļu neesot un par vissaudzējošāko līdzekli esot uzskatāms apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums. Saeima nevarot piekrist arī tam Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka pasaulē un Latvijā jau labi pazīstamu reliģisko organizāciju darbību būtu iespējams pārbaudīt īsākā laika posmā vai bez pārreģistrācijas. Satversmes tiesas uzdevums ir sekmēt personu pamattiesību aizsardzību. Tāpēc tās kompetencē ir likumdevēja noteikta pamattiesību ierobežojuma samērības izvērtēšana. Līdz ar to tiesa noraida Saeimas argumentu, ka apstrīdētais reliģisko organizāciju pārreģistrācijas periods nav pārvērtējams Satversmes tiesā. Pieaicinātā persona tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās normas, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, nav pietiekami elastīgas. Tiesībsargs savu viedokli pamato ar to, ka Satversmes tiesa 2009. gada 10. novembrī izbeidza tiesvedību lietā Nr. 2009‑13‑0106, kas bija ierosināta par Reliģisko organizāciju likuma 10. panta trešās daļas trešā teikuma, kas noteiktos gadījumos nepieļāva konfesijā reģistrēt autonomas draudzes, atbilstību Satversmes 99. pantam un Konvencijas 9. pantam. Satversmes tiesa izbeigusi tiesvedību tāpēc, ka Saeima ar 2009. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā" izslēdza apstrīdēto normu no Reliģisko organizāciju likuma. Tiesa secinājusi, ka ir novērsts lietā pastāvošais strīds, jo pēc grozījumu stāšanās spēkā kļuva iespējams reģistrēt autonomu draudzi arī tādā gadījumā, ja to nepieļauj attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi. Tiesībsargs argumentē, ka tādējādi desmit gadus ilgais pārreģistrācijas periods attiecībā uz noteiktām autonomām draudzēm nav samērīgs. Kā uzsver Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona tiesībsargs, ierobežojums, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, nav samērīgs arī tāpēc, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām šis periods tiek skaitīts no draudzes, turklāt no visnesenāk reģistrētās draudzes, reģistrācijas brīža. Savukārt Saeima norāda, ka atšķirīgu pārreģistrācijas periodu noteikšana atkarībā no reliģijas izplatības un atpazīstamības dažādas reliģiskās organizācijas nostādītu nevienlīdzīgā situācijā. Atšķirīga attieksme atkarībā no draudzes praktizētās reliģijas atpazīstamības nesasniegtu leģitīmo mērķi, jo būtiski esot vērtēt tieši konkrētās draudzes darbību. Šāda atšķirīga attieksme, pēc Saeimas ieskata, nebūtu attaisnojama un savienojama ar valsts kā neitrāla un neieinteresēta dažādu reliģiju, ticību un pārliecību praktizēšanas organizatora lomu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pēc tā, kā nacionālie tiesību akti regulē biedrošanās brīvību un kā šī brīvība tiek īstenota, var spriest par demokrātijas līmeni attiecīgajā valstī (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 1. februāra sprieduma lietā "Ramazanova and Others v. Azerbaijan", pieteikums Nr. 44363/02, 54. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka visām valsts iestādēm ir no Konvencijas 9. panta izrietošs pienākums pēc iespējas saīsināt laiku, kas reliģiskajai organizācijai jānogaida, pirms tai tiek piešķirts juridiskās personas statuss. Līdz ar to reliģiskajai apvienībai, kurai jau ir piešķirts juridiskās personas statuss, piemērots nogaidīšanas periods, pirms tā var iegūt stabilāku reliģiskās organizācijas statusu, ir vērtējams ar īpašu rūpību, jo valstij ir pienākums reliģiskās brīvības jomā un attiecībās ar dažādām reliģijām, konfesijām un ticībām īstenot savu varu neitrālā un objektīvā veidā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 31. jūlija sprieduma lietā "Religionsgemeinschaft der Zeugen Jehovas and Others v. Austria", pieteikums Nr. 40825/98, 79. un 97. punktu). Likumdevējs attiecīgajās apstrīdētajās normās paredzējis desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, kas skaitāms no pirmās reģistrācijas brīža, visām jaunizveidotām reliģiskajām organizācijām - draudzēm -, lai katru gadu pirms pārreģistrācijas, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas atzinumu, pārliecinātos par to, vai reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka uzraudzīt to, vai reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības, ir iespējams arī ar citiem līdzekļiem, turklāt mazāk iejaucoties personas brīvības sfērā. Reliģisko organizāciju likuma 5. panta sestā daļa paredz, ka tiesībaizsardzības iestādes uzrauga reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem un informē Tieslietu ministriju par konstatētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem reliģisko organizāciju darbībā. Šāda informācija, ņemot vērā Reliģisko organizāciju likuma regulējumu, Tieslietu ministrijai ir nepieciešama galvenokārt tādēļ, lai tā varētu sniegt atzinumu par pārreģistrējamas reliģiskās organizācijas darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Taču Satversmes tiesa uzsver, ka atbilstoši minētajai tiesību normai tiesībaizsardzības iestādēm papildus informācijas sniegšanai pašām ir pienākums uzraudzīt reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem. Šāds pienākums izriet arī no tiesībaizsardzības iestāžu pamatfunkcijām - aizsargāt personu tiesības, sabiedrības un valsts intereses. Papildus tam atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 18. panta otrajai daļai reliģiskās organizācijas darbību, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt citstarp tad: 1) ja tā ir pretrunā ar Satversmi, citiem normatīvajiem aktiem vai statūtiem (satversmi, nolikumu); 2) ja reliģiskā organizācija aicina citus neievērot likumu; 3) ja reliģiskā organizācija ar savu darbību (mācību) apdraud demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai jebkurā šādā gadījumā pieteikumu tiesā var iesniegt ģenerālprokurors. Turklāt atbilstoši minētā panta piektajai daļai tiesa, ņemot vērā reliģiskās organizācijas izdarītā pārkāpuma smagumu un sekas, kā arī izvērtējot reliģiskās organizācijas darbības mērķi un darbību kopumā, var izteikt brīdinājumu reliģiskajai organizācijai, neizbeidzot tās darbību. Šāds citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanas līdzeklis ir alternatīvs ikgadējam pārreģistrācijas pienākumam, turklāt efektīvi individualizēts un piemērojams tieši tām reliģiskajām organizācijām, kuras apdraud citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Ņemot vērā citās, nevis apstrīdētajās Reliģisko organizāciju likuma normās noteikto pienākumu uzraudzīt, vai reliģiskā organizācija nepārkāpj normatīvo aktu prasības un ar savu darbību neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, publisko mieru, kārtību, citu personu veselību un tikumību, konstatējams, ka apstrīdētā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē, ja tiek efektīvi izpildīti attiecīgie ar likumu noteiktie pienākumi. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā Satversmes tiesa atzīst pārreģistrācijas pienākumu par nesamērīgu, prasībai pēc Tieslietu ministrijas atzinuma pie šādas pārreģistrācijas, kas ietverta 8. panta ceturtās daļas otrajā teikumā, zūd tiesiska nozīme. Tādējādi Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, un Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtā daļa, kas noteic šo pārreģistrācijas prasību, periodu un kārtību, neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 99. un 102. pantam.