22. Article

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd arī Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietas daļā, jo attiecīgā apstrīdētā norma nav piemērojama administratīvajā lietā, kurā Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā. Šādam uzskatam pievienojas arī pieaicinātā persona Tieslietu ministrija un Latvijas Pareizticīgā baznīca. Taču Saeima norāda, ka arī tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa atzītu pārreģistrācijas periodu par neatbilstošu Satversmei, Pieteikuma iesniedzējai nāktos secināt, ka labvēlīgu administratīvo aktu nav iespējams izdot, jo lietā trūkst Tieslietu ministrijas atzinuma par reliģiskas organizācijas darbību. Neizpildoties šim labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumam, administratīvajai tiesai nebūtu pamata konkrētās administratīvās lietas ietvaros pašai vērtēt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktā kritērija izpildi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktam tiesas ir konkrētās konstitucionālās kontroles subjekts. Tāpēc tās nevar iesniegt abstraktās konstitucionālās kontroles pieteikumu Satversmes tiesā. Proti, tiesa var vērsties ar pieteikumu un Satversmes tiesa pēc tiesas pieteikuma var izvērtēt tikai tādu tiesību normu satversmību, kuras ir piemērotas vai būtu jāpiemēro konkrētajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja ir pamatojusi, ka attiecīgā apstrīdētā norma var tikt piemērota administratīvajā lietā, ja Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā daļā noteiktais ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, tiek atzīts par neatbilstošu Satversmei. Satversmes tiesa noraida Saeimas argumentu, ka administratīvā tiesa šādā gadījumā nevarētu lemt par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, jo lietā nav Tieslietu ministrijas atzinuma, kuru nepieciešams saņemt pirms reliģiskās savienības (baznīcas) reģistrācijas. Augstākā tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atbildētāja pusē pieaicinātai iestādei jāpieliek pūles, lai nekavētu strīda objektīvu izskatīšanu tiesā, un nekas neliedz Tieslietu ministrijai tiesas procesa laikā patstāvīgi izvērtēt atzinuma par reliģiskās organizācijas darbību sniegšanai nepieciešamo informāciju (pēc būtības sniegt atzinumu jau tiesā) [sk. Augstākās tiesas 2011. gada 17. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-505/2011 (A42672807) 13. punktu]. Tā kā Satversmes tiesa jau atzinusi Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā daļā noteikto ierobežojumu par neatbilstošu Satversmei, tai ir jāizvērtē arī Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstība Satversmei. Līdz ar to tiesvedība par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas satversmību ir turpināma.