24. Article

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam, jo šī norma pārkāpjot valsts neitralitātes prasību tādējādi, ka liekot visām pie vienas konfesijas piederošām reliģiskajām grupām apvienoties, pakļaujoties vienai vadībai, vai arī liedzot apvienoties organizatoriskās struktūrās pēc pašu ticīgo ieskata. Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona E. Levits uzskata, ka ir ierobežotas Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās pamattiesības to kopsakarā. Savukārt pieaicinātā persona R. Balodis uzskata, ka Satversmes 102. pants gan sniedzot papildu garantijas, bet ar ierobežojumu, kas liedz jaunizveidotām draudzēm izveidot baznīcu, Satversmes 102. pantā paredzētās tiesības neesot aizskartas. Vērtējot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas radīto Satversmes 99. un 102. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu un tā satversmību, jāņem vērā šā sprieduma 18.-20. punktā secinātais. Proti, reliģisko organizāciju apvienošanās un dažādu formu reliģisko kopienu reģistrācijas ierobežojumi ir uzskatāmi par Satversmes 99. un 102. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu, un Satversmes tiesai ir jāizvērtē šā aizskāruma atbilstība abām minētajām Satversmes normām to kopsakarā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa paredz, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Atbilstoši likuma 13. panta otrajai daļai reliģiskās savienības (baznīcas) tiesību apjoms ir plašāks nekā reliģiskās organizācijas - draudzes - tiesību apjoms. Proti, atbilstoši minētajai tiesību normai tikai reģistrētām reliģiskajām savienībām (baznīcām) vai diecēzēm ir tiesības izveidot garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas un diakonijas iestādes. Arī Saeima norādījusi, ka reliģiskās savienības (baznīcas) forma reliģisko organizāciju formu hierarhijā ieņem augstāku pakāpi nekā draudze un šis statuss apliecina noteiktu draudžu kopuma ilglaicīgu pastāvēšanu, apvienošanos lielākā veidojumā un tiesību pārmantojamību, tāpēc likumdevējs reliģiskajām savienībām (baznīcām) noteicis arī īpašas tiesības. Saeima norāda arī to, ka liegums iegūt Latvijas Republikas reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku - reliģiskās savienības (baznīcas) - pakāpi ierobežo draudžu iespējas īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos, kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība (baznīca). Satversmes tiesa atzīst, ka ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm iegūt reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku - reliģiskās savienības (baznīcas) - pakāpi, un tādējādi arī liegums draudzēm reliģiskās pārliecības paušanai apvienoties, līdz ar to iegūstot kopīgu pārstāvniecību, ierobežo reliģisko organizāciju - draudžu - tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa atbilst tiesībām biedroties reliģijas brīvības īstenošanai, kas izriet no Satversmes 99. un 102. panta to kopsakarā.