25. Article

Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā norādījusi, ka Satversmes 99. un 102. pantā ietvertās tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai var tikt ierobežotas. Satversmes tiesai arī attiecībā uz šo apstrīdēto normu ir jāizvērtē, vai attiecīgo pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs. 25.1. Lai izvērtētu Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Taču starp lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām nav vienprātības par šīs apstrīdētās normas saturu un tādējādi pastāv šaubas par to, vai tiesību norma ir pietiekami skaidri formulēta. Pieaicinātā persona Tieslietu ministrija norāda, ka praksē varot rasties problēmas ar Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas interpretāciju un konfesiju nosaukumu ierakstīšanu valsts publiskajā reģistrā tā, lai tos varētu atšķirt, tomēr tas neesot uzskatāms par pietiekamu iemeslu apšaubīt attiecīgās prasības atbilstību Satversmei. Saeima atbildes rakstā norāda, ka draudze pati nosaka savu konfesionālo piederību, reģistrācijas dokumentu iesniegšanas procesā apliecinot savu izvēli neiekļauties nevienā jau reģistrētā reliģiskajā savienībā (baznīcā), bet darboties autonomā statusā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neesot tulkojama tādējādi, ka tā liegtu pastāvīgas reliģiskās organizācijas statusu ieguvušajām draudzēm, kas izpildījušas likuma prasības, dibināt reliģisko savienību - Latvijas Pareizticīgo autonomo baznīcu. Pieaicinātā persona tiesībsargs pauž šaubas par to, vai apstrīdētās normas teksts ir interpretējams tik plaši, kā to dara Saeima. Saeimas sniegtais normas satura skaidrojums būtībā radot tādu iespaidu, ka šī norma ir deklaratīva un faktiski neietekmē baznīcas reģistrācijas procesu. Apstrīdētā norma neesot formulēta pietiekami precīzi, lai izslēgtu šaubas par to, ka tā tiek piemērota atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Satversmes tiesa secina, ka Saeimas norādītā Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas interpretācija ir aplūkojama kopsakarā ar Saeimas sniegto jēdziena "konfesija" skaidrojumu. Saeima un pieaicinātā persona Tieslietu ministrija norāda, ka jēdziens "konfesija" piepildāms ar saturu katrā konkrētajā gadījumā un vēsturiski saprotams tādējādi, ka starp konfesiju un atsevišķu baznīcu, kurā šīs konfesijas mācība tiek sludināta, ir iespējams likt vienādības zīmi. Tādēļ, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, reliģiskās kopienas (grupas) izvēle veidot no pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) neatkarīgu, autonomu draudzi norāda uz tās konfesionālo atšķirību no valstī jau pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), proti, uz citādu kanoniskās mācības izpratni (interpretāciju) un atšķirīgām reliģiskajām procedūrām. Pieaicinātā persona Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas norāda, ka tā nevarot Latvijā reģistrēties kā reliģiskā savienība (baznīca) tāpēc, ka evaņģēliski luteriskajā konfesijā jau esot reģistrēta viena reliģiskā savienība (baznīca). Arī pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā baznīca uzskata, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Satversmes tiesai jānoskaidro, vai attiecīgās apstrīdētās tiesību normas saturs ir pietiekami skaidrs, lai persona varētu izprast no šīs normas izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 1. panta 2. punktam reliģiskās konfesijas šā likuma izpratnē ir pasaules reliģiju virzieni, kam ir savs ticības apliecinājums, mācība un dogmatika, kā arī kulta tradīcijas. Reliģisko organizāciju likuma 9. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka pieteikumam par draudzes reģistrāciju ir citstarp jāpievieno attiecīgās reliģiskās organizācijas statūti (satversme, nolikums). Atbilstoši likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktam reliģiskās organizācijas statūtos (satversmē, nolikumā) citstarp jānorāda reliģiskās organizācijas konfesionālā piederība. Saskaņā ar šā panta trešo daļu draudzei, ja tā atzīst savu piederību pie kādas no valsts teritorijā pastāvošajām konfesijām, tas jānorāda draudzes iesniegumā, ko apstiprina attiecīgās reliģiskās savienības (baznīcas) vadība vai tās uzdevumā - diecēzes vadība. Reliģisko organizāciju likuma 3. panta trešā daļa noteic, ka reliģiskā savienība (baznīca) apvieno šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās vienas konfesijas draudzes. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja kā tiesību normas piemērotājs jautājumā par reliģiskās organizācijas tiesībām reģistrēties kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) norāda, ka attiecīgās apstrīdētās normas saturs ir skaidrs un Latvijas Pareizticīgajai autonomajai baznīcai būtu liegtas tiesības reģistrēties kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) pareizticīgo konfesijā tāpēc, ka šajā konfesijā jau ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā baznīca. Tādējādi apstrīdētajā normā ar jēdzienu "konfesija" tiek saprasts konkrēts pasaules reliģijas virziens atbilstoši tam, kādas konfesijas reliģiskās organizācijas Latvijas Republikā ir reģistrētas. Apstrīdētā norma liedz reģistrēt vairākas baznīcas tādām reliģiskām organizācijām, kuras savos statūtos noteikušas vienu un to pašu konfesionālo piederību. Tā kā izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca vēlas tikt reģistrēta kā baznīca pareizticīgo konfesijā, bet ar šādu konfesionālo piederību jau ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā baznīca, attiecīgā apstrīdētā norma liedz Latvijas Pareizticīgajai autonomajai baznīcai reģistrēties kā reliģiskajai savienībai (baznīcai). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kura dēļ vienā konfesijā (šajā gadījumā pareizticīgo konfesijā) var tikt reģistrēta tikai viena baznīca, ir pietiekami skaidri formulēts. Persona no Reliģisko organizāciju likuma regulējuma kopumā var izprast arī no attiecīgās apstrīdētās normas izrietošo tiesību saturu un paredzēt šīs normas piemērošanas sekas. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 25.2. Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā norādījusi, ka ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad, un pienākums uzrādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai. Saeimas atbildes rakstā viedoklis šajā jautājumā tieši nav izteikts. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar attiecīgo apstrīdēto normu noteiktajam tiesību ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis, proti, nodrošināt publisko kārtību, kā arī vienkāršot valsts attiecības ar reliģiskās konfesijas pārstāvjiem. Pieaicinātā persona R. Balodis norāda, ka attiecīgajā apstrīdētajā normā noteiktajam tiesību ierobežojumam bija leģitīms mērķis, jo likumdevējs vēlējās pasargāt reliģiskās organizācijas no šķelšanās un strīdiem par īpašuma sadali. Šī apstrīdētā norma esot jāskata ciešā saistībā ar denacionalizācijas procesu un likumu "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām". Īpašumu atgūšanas procesā vajadzējis izvairīties no sajukuma radīšanas, tādēļ kopš 1991. gada ieviests princips "vienā konfesijā viena baznīca". Šis princips esot bijis lietderīgs un pamatots ilgu laiku, taču šobrīd tā pastāvēšana vairs neesot attaisnojama, jo tas esot uzskatāms par valsts pārliecīgu un pārspīlētu interesi par baznīcu iekšējām lietām. Arī pieaicinātā persona E. Levits norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis varēja būt saistīts ar īpašo situāciju, kad valsts denacionalizēja īpašumus, kurus padomju okupācijas vara bija baznīcām atņēmusi, un valstij bija vienkāršāk kā subjektu, kurš tiesīgs atgūt īpašumus, katrā konfesijā saskatīt tikai vienu baznīcu. Netiešā veidā tādējādi esot novērsta baznīcu sadrumstalošanās un šķelšanās ar īpašumu saistītu strīdu dēļ. Šobrīd situācija esot citāda. Tādēļ mērķis, kas sākotnēji varbūt bijis leģitīms, vairs nevarot attaisnot attiecīgo ierobežojumu. Līdz ar to attiecīgā apstrīdētā norma esot zaudējusi savu agrāko, iespējams, leģitīmo mērķi un šobrīd tās teorētiski iespējamie leģitīmie mērķi neesot uzskatāmi par tādiem, kas konkrēto ierobežojumu attaisnotu. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas par vienu no pirmajiem Latvijas valsts pienākumiem kļuva padomju okupācijas varas nacionalizēto īpašumu denacionalizācija. Tās ietvaros likumdevējs paredzēja tiesības atgūt padomju valsts atsavinātos īpašumus atbilstoši saviem statūtiem, satversmei vai nolikumam tām darbību nepārtraukušām un juridiskās personas statusu atjaunojušām reliģiskajām organizācijām, kuras 1940. gadā bija reģistrētas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā vai Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamentā, vai tām savu darbību okupācijas laikā pārtraukušām, bet pēc tam atjaunojušām reliģiskajām organizācijām, kuru tiesību pārmantojamība bija konstatēta tiesā (sk. likumu "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām", sk. arī: Lazdiņš J. Īpašuma denacionalizācija Latvijas Republikā. Grām.: Jundzis T. (zin. red.) Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017, 360.-383. lpp.). Tādējādi īpašumu denacionalizācijas laikā regulējumam, kas katras konfesijas ietvaros ļāva izveidot tikai vienu pārvaldes centru, iespējams, bija kādi papildu mērķi un tas garantēja kādus ieguvumus. Taču no attiecīgās apstrīdētās normas izstrādes materiāliem gan neizriet secinājums, ka par konkrētā ierobežojuma mērķi būtu izvirzīta tieši īpašumu denacionalizācijas procesa atvieglošana. Ierobežojums, kas ļauj reliģiskām kopienām vienas konfesijas ietvaros izveidot tikai vienu pārvaldes centru, bija iekļauts jau Augstākās padomes pieņemtajā likumā "Par reliģiskajām organizācijām" (sk. likuma "Par reliģiskajām organizācijām" 4. panta sesto daļu redakcijā, kas bija spēkā no 1991. gada 13. jūnija). Ierobežojums tika noteikts ar 1991. gada 13. jūnija likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām organizācijām"". Grozījumus iesniedza Augstākās padomes Reliģijas lietu konsultatīvā padome, to pamatojumā norādot, ka valstī tiek veidotas draudzes, kuras līdzās jau esošajiem konfesiju centriem rada alternatīvas vadošas institūcijas, ka šāda darbība esot vērsta uz ticīgo šķelšanos un iejaukšanos citu reliģisko organizāciju darbībā, ka vienas konfesijas draudzēm varot būt tikai viens reliģiskais centrs un ka paralēlu reliģisko centru reģistrācija bez esošo organizāciju centru piekrišanas esot jaukšanās baznīcas iekšējās lietās (sk. lietas materiālu 5. sēj. 66. lp.). Minēto grozījumu izstrādes materiālos ietvertajā dokumentā "Pamatojums nepieciešamajām izmaiņām un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām organizācijām"" norādīts, ka dažkārt tikko izveidojušās draudzes veidojot savus centrus un pieprasot to juridisku atzīšanu. Šie jautājumi attiecoties uz reliģisko konfesiju iekšējo darbību un varot radīt šķelšanos vai konfliktus ar esošajām reliģiskajām organizācijām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 31. lp.). Reliģisko organizāciju likuma izstrādes laikā jau tā sākotnējā projektā tika iekļauta no likuma "Par reliģiskajām organizācijām" pārņemta tiesību norma, kas paredzēja, ka vienas konfesijas draudzes valstī var izveidot tikai vienu reliģisko savienību (sk. lietas materiālu 3. sēj. 1.-10. lp.). Apspriežot likumprojektu, vienīgi precizēta šīs normas redakcija (sk. lietas materiālu 3. sēj. 23.-41. lp.). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka ierobežojums, kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, tika noteikts, lai mazinātu reliģisko organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi, iespējams, arī veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai reliģiskajai savienībai (baznīcai). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka valstij jāievēro neitralitāte un nevajadzētu iejaukties reliģijas lietās, liekot visām vienas konfesijas reliģiskām kopienām apvienoties un pakļauties vienai vadībai vai arī liedzot reliģiskām kopienām apvienoties organizatoriskās struktūrās pēc pašu ticīgo ieskata. Valsts pienākums esot nodrošināt to, ka vairākas reliģiskās organizācijas var mierīgi pastāvēt līdzās. Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka dažiem reliģijas virzieniem pat vēsturiski nav vienotas hierarhiskas struktūras. Pieaicinātā persona tiesībsargs pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentācijai. Arī pieaicinātā persona R. Balodis uzskata, ka valsts nepamatoti dod priekšroku tikai vienai pie konkrētas konfesijas piederīgai reliģiskajai savienībai, ļaujot vienīgi tai iegūt baznīcas statusu. Savukārt pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā baznīca uzskata, ka, atceļot ar attiecīgo apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu, valsts iejauktos reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Arī pieaicinātā persona Katoļu baznīca uzskata, ka, uzturot spēkā apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu, valsts ievēro neitralitātes prasību. Turpretī pieaicinātā persona Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums ir valsts gribas izpausme, kas nav balstīta uz reliģiju vai konfesiju kanoniskās mācības pamatprincipiem un nesamērīgi aizskar tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Satversmes tiesa uzskata, ka viena no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām ir cieņa pret cilvēka brīvību sekot savai sirdsapziņai, uzskatiem un pārliecībai. Jēdziens "konfesija" ir cieši saistīts ar personas reliģisko pārliecību. Pieaicinātā persona E. Levits norādījis, ka tas, kas tiek saprasts ar jēdzieniem "reliģija", "konfesija", "pasaules uzskats" vai "redzējums", un tas, kāds saturs tajos tiek ielikts, ir atkarīgs tikai no paša indivīda. Arī savas reliģijas saturu nosakot pati attiecīgā draudze vai baznīca. Noteicošais faktors attiecībā uz kādas reliģiskās kopas piederību kādai konfesijai esot tās pašizpratne. 2000. gada 15. jūnija likuma "Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā" izstrādes materiāliem pievienots Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegts informatīvs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes 2000. gada 26. aprīļa atzinums par termina "konfesija" lietojumu. Tajā norādīts, ka šis termins padomju ideoloģijas gados nomainījis Latvijā pirms okupācijas lietoto terminu "ticība". Ar terminu "konfesija" citas reliģijas bez īpaša pamata tiekot pielīdzinātas atsevišķiem kristietības virzieniem. Reliģijas zinātnes literatūrā šis termins attiecībā uz citām reliģijām vairs netiekot lietots (sk. lietas materiālu 4. sēj. 27. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības uz reliģijas brīvību, izņemot īpašus gadījumus, izslēdz valsts iespēju vienalga kādā veidā vērtēt reliģisko pārliecību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā "Miroļubovs pret Latviju", pieteikums Nr. 798/05, 80. punktu). Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tāda reliģiskās pārliecības brīvība, kas atbilst Konvencijai, principā izslēdz iespēju, ka valsts varētu vērtēt reliģisko uzskatu leģitimitāti vai to paušanas veidus. Tiesa atzinusi, ka demokrātiskā sabiedrībā valstij nav vajadzības veikt pasākumus, lai nodrošinātu to, ka reliģiskās apvienības būtu vai turpinātu būt pakļautas vienotai vadībai. Ja reliģiska kopiena sašķeļas, tad valstij ir pienākums palikt neitrālai un objektīvai un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuru rezultātā priekšroka tiktu dota vienam vai otram reliģiskas kopienas vadītājam vai kuri būtu vērsti uz reliģiskas kopienas piespiešanu pretēji tās vēlmēm pakļauties vienotai vadībai. Šādā gadījumā valstij nav jāatbalsta neviens reliģiskais atzars pretstatā citiem. Valstij nav jānovērš konflikta iemesli, un tā nedrīkst atteikties no plurālisma. Valstij jānodrošina tikai tas, ka konfliktējošās reliģiskās grupas cita pret citu izturas iecietīgi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 23. marta sprieduma lietā "Genov c. Bulgarie", pieteikums Nr. 40524/08, 45. punktu). Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņām tas, ka cilvēkam tiek uzlikts pienākums īstenot savu ticības brīvību jau reģistrētas reliģiskās organizācijas ietvaros tikai tādēļ, ka, pēc valsts iestāžu domām, viņa ticība ir identiska ar šīs reliģiskās organizācijas ticību, nešķiet nepieciešams un samērīgs ar leģitīmo mērķi ļaut sabiedrībai atšķirt dažādas reliģiskās apvienības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 23. marta sprieduma lietā "Genov c. Bulgarie", pieteikums Nr. 40524/08, 46. punktu). Ņemot vērā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši Satversmei valsts nav tiesīga atteikt reliģiskās savienības (baznīcas) reģistrāciju reliģiskai kopienai, kas sevi identificē ar tādu konfesiju, kuras ietvaros valstī jau ir reģistrēta privāto tiesību juridiskā persona - reliģiskā savienība (baznīca). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka mērķis novērst sabiedrības maldināšanu, kas varētu būt iespējama tādā gadījumā, ja pastāvētu vairākas reliģiskās organizācijas ar līdzīgiem nosaukumiem un līdzīgu ticību, ir atzīstams par leģitīmu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 23. marta sprieduma lietā "Genov c. Bulgarie", pieteikums Nr. 40524/08, 41. punktu). Taču Latvijā šāda sabiedrības maldināšana jau ir novērsta ar citām Reliģisko organizāciju likuma prasībām. Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktam reliģisko organizāciju statūtos (satversmē, nolikumā) ir jānorāda reliģiskās organizācijas nosaukums, kuram nepārprotami jāatšķiras ne tikai no likumos noteiktajā kārtībā valstī reģistrēto un reģistrācijai pieteikto reliģisko organizāciju un to iestāžu nosaukuma, bet arī no citos reģistra iestādes vestajos reģistros reģistrēto un reģistrācijai pieteikto subjektu nosaukumiem; nosaukums nedrīkst ietvert maldinošas ziņas par reliģiskās organizācijas tiesisko formu, darbības mērķi un veidu; nosaukums nedrīkst maldināt par draudzes piederību pie reliģiskās savienības (baznīcas), ja draudze neatzīst savu piederību pie likumā noteiktajā kārtībā reģistrētas reliģiskās savienības (baznīcas). Tādējādi likumdevējs jau ir nodrošinājis to, ka reliģiskā organizācija reģistrējoties nevar maldināt sabiedrību par savu piederību pie citas reliģiskās organizācijas, tostarp reliģiskās savienības (baznīcas). Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka attiecīgajā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums pats par sevi nav nepieciešams nedz citu cilvēku tiesību, nedz sabiedrības drošības aizsardzībai. Satversmes tiesa secina, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam demokrātiskā tiesiskā valstī, kas pamatā apvieno patstāvīgi spriest spējīgus sabiedrības locekļus, nav leģitīma mērķa. Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam (sal.: Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 8. punkts). Līdz ar to Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktajam ierobežojumam, kas liedz vienā konfesijā reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, nav leģitīma mērķa un tas neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam.