27. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Minētās Satversmes tiesas likuma normas Satversmes tiesai piešķir rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu). R. Balodis savā viedoklī norādījis, ka Satversmes tiesai, ja tā atzīst apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei, būtu jāparedz pārejas laiks, lai likumdevējs varētu izdarīt grozījumus normatīvajā regulējumā. Satversmes tiesa konstatē, ka Latvijas tiesību sistēma, kas nosaka valsts un reliģisko organizāciju attiecības dažādos aspektos, piemēram, regulējot tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību skolā, veikt kapelāna dienestu, paredz, ka šādas tiesības var izmantot konkrētas konfesijas (sk. Civillikuma 51. un 53. pantu, Izglītības likuma 10. panta otro daļu un Reliģisko organizāciju likuma 6. panta trešo daļu) vai konkrētas reliģiskās organizācijas (sk. Ministru kabineta 2011. gada 15. februāra noteikumu Nr. 134 "Noteikumi par kapelāna dienestu" 5. punktu). Satversmes tiesa secina, ka, norādot tiesību normās konkrētas konfesijas, ar tām tiek saprastas tās vienīgās baznīcas, kuras līdz šim ir reģistrētas attiecīgajā konfesijā. Šīs baznīcas vai reliģiskās draudzes [Mozus ticīgo (jūdaistu) gadījumā] un to tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu ir noteiktas ar speciāliem likumiem. Tādējādi līdz šim pastāvošo baznīcu tiesības ir noteiktas ar likumu, un šāda tiesiskā kārtība netiktu aizskarta, ja apstrīdētās normas zaudētu spēku sprieduma publicēšanas dienā. Ievērojot iepriekšminēto, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdēto normu palikšana spēkā nav nepieciešama. Satversmes 99. pantā noteikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Valsts ir tiesīga deleģēt noteiktām reliģiskajām organizācijām atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus. Apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām neliedz likumdevējam turpmāk pārskatīt šādas deleģēšanas kārtību un to reliģisko organizāciju loku, kurām valsts ir deleģējusi tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: