3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam, savukārt attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam tiesvedība būtu izbeidzama. Ja tiesvedība šajā daļā netiek izbeigta, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa esot atzīstama par atbilstošu Satversmei. Katra reliģiskā organizācija ar brīdi, kad tā tiek reģistrēta reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, iegūstot juridiskās personas statusu. Pārreģistrācijas procedūra neierobežojot reliģiskās organizācijas tiesības rīkoties kā juridiskajai personai un baudīt visas ar likumu draudzēm paredzētās tiesības. Pārreģistrējamo un pastāvīgo reliģisko organizāciju tiesiskais statuss atšķiroties vienīgi divos aspektos - pārreģistrējamām reliģiskajām organizācijām katru gadu jāveic administratīva pārreģistrācijas procedūra, un tās nevar dibināt reliģisko savienību (baznīcu). Reliģiskā savienība (baznīca) reliģisko organizāciju formu hierarhijā ieņemot augstāku pakāpi nekā draudze, un šis statuss apliecinot noteiktu draudžu kopuma ilglaicīgu pastāvēšanu, apvienošanos lielākā veidojumā un tiesību pārmantojamību. Tādēļ likumdevējs reliģiskajām savienībām (baznīcām) noteicis arī īpašas tiesības: tikai reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) esot tiesības izveidot garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas un diakonijas iestādes. Reliģiskās savienības (baznīcas) darbība un pastāvēšana esot nesaraujami saistīta ar to veidojošo draudžu darbību un noteikta minimālā draudžu skaita stabilu pastāvēšanu ilgtermiņā. Tādēļ likumdevējs esot noteicis, ka reliģiskās savienības (baznīcas) dibinātāju vidū jābūt tādām draudzēm, kurām ir pastāvīgas reliģiskās organizācijas statuss. Izskatāmā lieta atšķiroties no Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītajām lietām, uz kurām atsaucas Pieteikuma iesniedzēja. Tajās reliģijas brīvības ierobežojuma aspektā ticis vērtēts galvenokārt atteikums nereģistrētai reliģiskai kopienai piešķirt reliģiskās organizācijas un attiecīgi arī juridiskās personas statusu, līdz reģistrācijai tai liedzot pilnvērtīgi baudīt reliģijas brīvību un ar juridiskās personas statusu saistītās tiesības. Liegums iegūt Latvijas Republikas reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku pakāpi un attiecīgi arī vienas (vienotas) juridiskās personas statusu ierobežojot pārreģistrējamo draudžu iespējas rīkoties vienoti viena subjekta vārdā un īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos, kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība (baznīca). Tādējādi liegums draudzēm pirmo desmit gadu laikā pēc pirmās reģistrācijas izveidot reliģisko savienību (baznīcu) ar juridiskās personas statusu ierobežojot Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa esot pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī publiski pieejama un pietiekami skaidri formulēta. Reliģiskas kopienas izvēle veidot no pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) autonomu draudzi liecinot par tās konfesionālo atšķirību. Jaunizveidota draudze esot uzskatāma par valstij jaunu, nezināmu veidojumu. Likumdevējam esot pamatota vēlme ilgākā laika posmā izvērtēt šādas reliģiskās organizācijas. Jaunizveidota draudze, kas sekmīgi izpildījusi pārreģistrācijas pienākumu, līdz ar to apliecinot, ka tās mācība atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 9. panta prasībām - ir "neapstrīdama, nopietna, vienota un nozīmīga". Pārreģistrācijas pienākuma mērķis esot aizsargāt sabiedrību no valstij jaunu un nezināmu draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaut reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu izmantošanu un prettiesisku darbību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir tiesības pārliecināties, vai reliģiskā kustība (grupa) it kā reliģiskās darbības ietvaros neīsteno darbības, kas apdraud sabiedrību un sabiedrisko drošību. Ierobežojums, kas liedz pārreģistrējamām draudzēm izveidot reliģisko savienību (baznīcu), aizsargājot valsti un sabiedrību no maldināšanas, krāpnieciskas un noziedzīgas darbības. Šis ierobežojums esot vērsts uz to, lai reliģisko savienību (baznīcu) neizveidotu draudzes, par kuru darbību valsts vēl nav guvusi pietiekamu pārliecību. Šim ierobežojumam esot vairāki Satversmes 116. pantā nostiprināti leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība. Ierobežojums esot piemērots šo mērķu sasniegšanai. Likumdevējs, izvēloties noteikt desmit gadus ilgu pārreģistrācijas pienākuma piemērošanas termiņu, esot izdarījis tā kompetencē ietilpstošus lietderības apsvērumus un pieņēmis tiesībpolitisku lēmumu. Šāds tiesībpolitisks likumdevēja lēmums, kas pieņemts, balstoties uz lietderības apsvērumiem sakarā ar ierobežojuma piemērošanas termiņa noteikšanu, neesot pārvērtējams citās institūcijās, tostarp Satversmes tiesā. Pārbaudīt reliģiskas organizācijas darbību neesot iespējams īsākā laika posmā vai bez pārreģistrācijas. Jaunizveidota draudze esot uzskatāma par jaunu un nezināmu reliģisko organizāciju neatkarīgi no tā, ka tās nosaukumā iekļauts kādas valstij zināmas konfesijas nosaukums. Turklāt atšķirīgu pārreģistrācijas periodu noteikšana atkarībā no reliģijas izplatības un atpazīstamības dažādas reliģiskās organizācijas nostādītu nevienlīdzīgā situācijā. Atšķirīga attieksme pret draudzēm atkarībā no to praktizētās reliģijas atpazīstamības arī nesasniegtu ierobežojuma leģitīmo mērķi, jo būtiski esot vērtēt tieši konkrētās draudzes darbību. Ņemot vērā visām reģistrētajām draudzēm piešķirto tiesību un aizsardzības apjomu, pārreģistrējamas draudzes tiesību ierobežojums esot atzīstams par minimālu. Pārreģistrējamai draudzei katru gadu esot jāiesniedz Tieslietu ministrijai pārskats par savu darbību. Toties tai pārreģistrācijas periodā esot iespējams savu darbību izbeigt vienkāršāk nekā pastāvīgas reliģiskās organizācijas statusu ieguvušām draudzēm. Esot samērīgi pirms tam, kad draudzēm tiek piešķirtas tiesības ārējās attiecībās rīkoties vienoti un vienā vārdā, gūt pārliecību par to darbības atbilstību, stabilitāti un ilgtspēju. Valsts esot izvēlējusies piešķirt tiesības veidot iestādes un klosterus ar juridiskās personas statusu tikai stabilu statusu ieguvušu draudžu apvienībām. Esot svarīgi arī tas, lai visas reliģisko savienību (baznīcu) dibinātās iestādes būtu uzticamas, stabilas un ilgtspējīgas, jo tām varot tikt deleģētas valsts funkcijas. Ar ierobežojumu, kas liedz desmit draudzēm izveidot baznīcu pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, neesot radītas tādas nelabvēlīgas sekas, kuru novēršana būtu svarīgāka par valsts un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Ja reliģisko savienību (baznīcu) vēlas veidot pārreģistrējamas draudzes, kā tas ir konkrētajā administratīvajā lietā, tad neesot izpildījies pirmais labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums. Tāpēc neesot pamata pārbaudīt, vai ir izpildījušies citi labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nebūtu piemērojama pieteikuma pamatā esošajā administratīvajā lietā arī tad, ja Satversmes tiesa atzītu pārreģistrācijas pienākumu par neatbilstošu Satversmei, jo Tieslietu ministrija neesot minētajā lietā sniegusi atzinumu atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 8. panta otrajai daļai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa arī nepārkāpjot aizliegumu noteikt reliģiskas kopienas konfesionālo piederību. Konfesionālo piederību nosakot pati draudze pēc savas izvēles reģistrācijas dokumentos to iesniegšanas procesā, vai nu iekļaujoties jau reģistrētā reliģiskajā savienībā, vai arī lūdzot piešķirt autonomu statusu. Jēdziens "konfesija" esot piepildāms ar saturu katrā konkrētajā gadījumā.