5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa nesamērīgi ierobežo reliģiskajām organizācijām Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās tiesības, savukārt 7. panta trešā daļa nevarētu tikt atzīta par atbilstošu Satversmes 99. pantam, to aplūkojot kopsakarā ar Satversmes 102. un 91. pantu. Demokrātiskā sabiedrībā, kurā līdzās pastāv vairākas reliģijas vai vairāki vienas reliģijas novirzieni, varot būt nepieciešams ierobežot reliģijas brīvību, lai saskaņotu dažādu grupu intereses un nodrošinātu cieņu pret katru pārliecību. Tomēr valstij, īstenojot savu regulējošo varu šajā jomā un savās attiecībās ar dažādām reliģijām, ticībām un pārliecību, vajagot būt neitrālai un objektīvai. Tai esot jāsaglabā plurālisms un pienācīga demokrātijas funkcionēšana. Izņemot īpašus gadījumus, Konvencijā garantētās tiesības uz reliģijas brīvību nepieļaujot to, ka valsts varētu vērtēt reliģiskās pārliecības vai tās piekopšanas veidu likumību. Ja valsts dod priekšroku konkrētam reliģiskās kopienas līderim vai izdara spiedienu uz šo kopienu, lai to pret pašas gribu pakļautu vienai vadībai, tad tiekot pārkāpta reliģijas brīvība. Demokrātiskā sabiedrībā valstij neesot nepieciešams nodrošināt to, ka reliģiskas kopienas tiek pakļautas vienai vadībai. Valstij esot izvirzāms pietiekami augsts pierādīšanas standarts, proti, valstij jābūt spējīgai pamatot, ka tās izraudzītie ierobežojumi ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai un nav piemērojami veidā, kas varētu tikt atzīts par diskriminējošu. Apstrīdētās normas ierobežojot reliģiskām kopienām Satversmes 99. pantā noteiktās tiesības kopsakarā ar Satversmes 102. pantā ietvertajām tiesībām. Valstīm esot tiesības pārbaudīt, vai konkrēta reliģiskā kopiena tās reliģisko mērķu sasniegšanas vārdā neveic darbības, kas kaitē sabiedrības drošībai vai publiskajai kārtībai. To ievērojot, esot konstatējams, ka paredzētajiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis. Kopumā šādi ierobežojumi ļaujot valstij ilgstoši uzraudzīt jaunizveidotu draudžu darbību. Tātad valsts izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tie konkrētajā gadījumā neesot samērīgi. Nosakot valsts rīcības brīvības robežas tās attiecībās ar reliģiskām kopienām, esot jāapsver nepieciešamība saglabāt patiesu reliģisko plurālismu, kas raksturīgs demokrātiskai sabiedrībai. Nepieciešamais draudzes dibinātāju skaits esot salīdzinoši neliels, un tas apstāklis, ka baznīcu var dibināt ne mazāk kā desmit draudzes, neesot atzīstams par nesamērīgu tiesību ierobežojumu un ietilpstot valsts rīcības brīvībā paredzēt jaunu reliģisko organizāciju reģistrācijas priekšnoteikumus. Tāpat arī reģistrācijas pienākums pats par sevi neesot pretrunā ar cilvēktiesību normām, ja vien tiek piemērots, ievērojot valsts neitralitātes pienākumu. Valstij esot tiesības jaunām reliģiskajām organizācijām pirms baznīcas statusa iegūšanas paredzēt pārreģistrācijas periodu, pat tik ilgu kā izskatāmajā lietā. Vairumā gadījumu apstrīdētās normas neradītu šaubas par to atbilstību Satversmei. Tomēr tiesību normas, kas regulē reliģisko organizāciju reģistrāciju Latvijas Republikā, kopš valsts neatkarības atjaunošanas ne vienmēr bijušas vienlīdz neitrālas pret visām reliģiskajām organizācijām. Tām reliģiskajām organizācijām, kurām līdz 2009. gadam bija liegts dibināt autonomas draudzes, jo atbilstoši likumam to nepieļāva attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi, esot likti papildu šķēršļi pārreģistrācijas perioda uzsākšanai. Šie šķēršļi joprojām ietekmējot attiecīgo organizāciju tiesības pretendēt uz baznīcas statusa iegūšanu saprātīgā termiņā. Tiesībsargs arī uzsver, ka desmit gadu pārreģistrācijas periods pirms tam, kad tiek piešķirtas tiesības dibināt baznīcu, faktiski varot būt ilgāks par desmit gadiem, jo minētais termiņš tiekot skaitīts no visnesenāk oficiāli reģistrētās draudzes reģistrācijas brīža. Ņemot vērā šos apstākļus, apstrīdētās normas, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, neesot atzīstamas par pietiekami elastīgām. Tās nenovēršot tādu situāciju, ka laika posms līdz brīdim, kad reliģisko organizāciju savienība var iegūt baznīcas statusu, neatbilst prasībai par saprātīga termiņa noteikšanu. Saeimas paustais viedoklis par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas saturu respektējot būtisku elementu reliģisku kopienu autonomijas ievērošanā saskaņā ar Konvencijas 9. pantu, kas neparedz valsts lomu reliģisku kopienu konfesionālās piederības noteikšanā. Tomēr tiesībsargs šaubās, vai šīs apstrīdētās normas teksts ir interpretējams tik plaši, kā to savā viedoklī interpretējusi Saeima. Šī apstrīdētā norma neesot formulēta pietiekami precīzi, lai izslēgtu šaubas par to, vai tā tiek piemērota atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau esot konstatējusi pārkāpumu, norādot, ka pieteikuma iesniedzēji nevarēja objektīvi paredzēt savu darbību sekas tā iemesla dēļ, ka dalībvalsts prakse tiesību normas interpretēšanā un piemērošanā bijusi pretrunīga. Saeimas sniegtais skaidrojums par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas saturu pēc būtības radot tādu iespaidu, ka šī norma ir deklaratīva un faktiski neietekmē baznīcas reģistrācijas procesu. Turklāt atbildes rakstā neesot sniegta informācija par Latvijas tiesu praksi, kas apstiprinātu to, ka minētā norma tiek piemērota Saeimas norādītajā veidā. Gluži pretēji - Pieteikuma iesniedzēja esot norādījusi, ka minētā norma varētu būt pamats atteikumam reģistrēt baznīcu izskatāmajā administratīvajā lietā. Arī tiesībsargs to konkrētajā gadījumā uzskata par ticamāko varbūtību. Pieteikuma iesniedzējas norādītie apstākļi ļaujot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā "Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova" ietvertās atziņas attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi tiesībsargs pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas neatbilstību Satversmei.