6. Article

Pieaicinātā persona - reliģiska savienība (baznīca) "LATVIJAS PAREIZTICĪGĀ BAZNĪCA" (turpmāk - Latvijas Pareizticīgā baznīca) - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa atbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam un lūdz izbeigt tiesvedību jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmei. Jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam Latvijas Pareizticīgā baznīca pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem argumentiem. Savukārt, izvērtējot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam, vajagot ņemt vērā konfesijas, proti, pareizticības pamatvērtības, organizatoriskās uzbūves tradīcijas, kā arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēsturi un kanoniskās tiesības. Katrs cilvēks un katra reliģiskā organizācija, kas vēlas īstenot savas tiesības sludināt pareizticību, to varot darīt tikai tad, ja ievēro un akceptē pareizticībai kā konfesijai raksturīgās un neatņemamās "pazīmes". Pareizticībai esot raksturīgas noteiktas organizatoriskās uzbūves tradīcijas, tās garīdznieki esot pakļauti stingrai hierarhijai. Pareizticīgās baznīcas esot veidotas nevis pēc nacionālā, bet pēc teritorialitātes principa. Konkrētā teritorijā varot darboties tikai viena autokefālā pareizticīgā baznīca, ko vada leģitīms virsgans, kuru ir apstiprinājis autokefālās baznīcas koncils. Savukārt pati konkrētajā teritorijā pastāvošā autokefālā pareizticīgā baznīca varot sastāvēt no teritoriāli administratīvām vienībām, kuras pārvalda metropolīti, arhibīskapi vai bīskapi. Esot gan arī atsevišķi izņēmumi no iepriekš minētās kārtības - tie izveidojušies vēsturisku notikumu rezultātā un saistīti ar baznīcas darbības ierobežojumiem atsevišķās valstīs un atsevišķos vēstures posmos, taču neesot saistāmi ar pareizticīgās baznīcas darbību atbilstoši tās kanoniem. Ja reliģiskā organizācija neatzīst pareizticīgās baznīcas tradicionālo organizatorisko struktūru, tad tā nevarot piederēt pie pareizticīgo konfesijas. Tā, piemēram, esot izveidojusies vecticībnieku konfesija - šobrīd pasaulē atzīta konfesija. Pareizticīgās baznīcas tradicionālās organizatoriskās struktūras, kanonisko tiesību un dažādu reliģisko rituālu pieņemšana un ievērošana, kā arī personas "iesvētīšana" atbilstoši pareizticīgās baznīcas kanoniskajām tiesībām esot izšķirošais nosacījums. Reliģiskā organizācija, kas to neievēro, nevarot tikt atzīta par piederīgu pareizticīgo konfesijai un nedrīkstot savu reliģisko darbību saistīt ar pareizticību. Citādi tiktu aizskartas to personu cilvēktiesības, kuras savu reliģisko praksi vēlas īstenot pareizticīgo konfesijas ietvaros. Ja draudze vēlas būt piederīga pie kādas no valsts teritorijā pastāvošajām konfesijām, tai vajagot saņemt konkrētās konfesijas baznīcas vadības piekrišanu. Turklāt reliģiskā organizācija, kas nedarbojas saskaņā ar attiecīgās konfesijas kanoniskajiem noteikumiem, netiekot atzīta par piederīgu šai konfesijai. Līdz ar to Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums, kas paredz, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu), atbilstot pareizticīgo konfesijas kanoniskajiem noteikumiem. Ja šī tiesību norma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei un Latvijā tiktu pieļauta iespēja izveidot vēl vienu autonomu pareizticīgo baznīcu, tad tiktu pārkāptas pareizticīgo konfesijas kanoniskās tiesības. Tas nozīmētu, ka valsts iejaucas reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā, faktiski organizējot to iekšējo pašpārvaldi un nosakot tās hierarhisko struktūru pretēji baznīcas kanoniskajām tiesībām. Latvijas valsts esot nepārprotami apņēmusies atturēties no jebkādas rīcības, kas būtu uzskatāma par iejaukšanos Latvijas Pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās tiesībās, tajā skaitā tiesībās noteikt savu organizatorisko struktūru. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums esot būtisks arī tā iemesla dēļ, ka Latvijas normatīvie akti piešķir konkrētas tiesības konfesiju garīdzniekiem, kuriem savukārt jābūt attiecīgās konfesijas vadības "pilnvarotiem".