8. Article

Pieaicinātā persona - reliģiska savienība (baznīca) "LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA" (turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca) - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajai motivācijai un uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam un tiesvedība par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam ir izbeidzama. Ja tiesvedība šajā lietas daļā netiek izbeigta, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa esot atzīstama par atbilstošu Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Termiņi, kādos tiek veiktas izmeklēšanas darbības kriminālprocesa ietvaros un lietas tiek izskatītas tiesās, izslēdzot iespēju daudz īsākā laika posmā pārliecināties par to, ka reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības. Kritiku neizturot arī apgalvojums, ka desmit gadu nogaidīšanas un pārreģistrācijas periods nav nepieciešams, īpaši attiecībā uz pasaulē un Latvijā jau labi pazīstamām reliģiskajām organizācijām, jo reliģiskā organizācija, kas pārtraukusi darbību savas konfesijas reliģiskās savienības (baznīcas) sastāvā, esot uzskatāma par pilnīgi citu tiesību subjektu - tai vairs neesot nekādas saistības ar konfesionālo centru, kas sludina evaņģēliju un sargā savu mācību atbilstoši baznīcas ticības apliecībām un tradīcijai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neierobežojot personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, jo katra persona esot tiesīga izvēlēties piederību pie draudzes, kurā apvienojas vienas reliģijas vai vienas konfesijas ticīgie. Labums, ko sabiedrība gūst no Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktā ierobežojuma, garantējot ne tikai Latvijas identitāti veidojošo kristīgo vērtību, bet arī nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Vairāku vienas konfesijas baznīcu veidošana vienas valsts ietvaros varot tikt izskaidrota tikai ar cilvēku ambīcijām. Tā nesekmējot sabiedrības saliedētību un nekalpojot nedz tautas labumam, nedz baznīcas formulēto mērķu sasniegšanai. Konfesijas sadrumstalotība neveicinot arī pilsonisko un reliģisko vienotību, bet tikai šķeļot sabiedrību. Līdz ar to neesot saskatāms labums, kādu sabiedrība iegūtu tad, ja apstrīdētie reliģisko organizāciju reģistrācijas ierobežojumi tiktu atcelti. Valsts nevarot iejaukties baznīcas iekšējās lietās un noteikt piederību konkrētai konfesijai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nodrošinot tikai to, ka nevar tikt reģistrēta otra tāda pati baznīca, kāda jau ir reģistrēta, - ar tādu pašu nosaukumu, mācību un mērķi, tādām pašām tiesībām vai to pārmantojamību.