9. Article

Pieaicinātā persona - reliģiska kopiena "Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas" (turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neatbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Turklāt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam un ka Satversmes tiesai būtu jāizskata iespēja paplašināt apstrīdēto normu konstitucionalitātes izvērtējuma robežas un jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijai "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Neatkarības deklarācija) un valsts nepārtrauktības principam. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, darbojoties ārpus okupētās Latvijas robežām, esot nodrošinājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada satversmes, tradīciju un administratīvo pamatprincipu nepārtrauktību. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas nevarot tikt reģistrēta Latvijā kā reliģiskā savienība (baznīca), jo uz to tiekot attiecināts pārreģistrācijas pienākums un viena evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīga reliģiskā savienība jau esot reģistrēta. Tādējādi Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas esot atņemta iespēja īstenot vairākas būtiskas tiesības. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ierobežo ne tikai Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas tiesības tikt reģistrētai kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) un īstenot no reliģiskās savienības statusa izrietošās tiesības, bet arī to draudžu tiesības, kuras vēlas izstāties no 1946. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, un to personu tiesības, kuras ir vai vēlas būt piederīgas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas. Ņemot vērā to, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas un tās draudzēm liegts apvienoties hierarhiski augstākas pakāpes reliģiskās organizācijas formā un tieši ar šo liegumu tiek ierobežota iespēja īstenot būtiskas ar reliģijas brīvību saistītas tiesības, varot secināt, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa esot piemērojama tādēļ, lai aizsargātu valsts un sabiedrības intereses, proti, lai netiktu reģistrētas tādas reliģiskās savienības, par kuru sastāvā esošo draudžu darbību valsts vēl nav pietiekami pārliecinājusies. Tomēr izraudzītais līdzeklis vai nu neesot piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ierobežojot arī tādas personas, kuras likumdevējs nemaz nav vēlējies ierobežot, vai arī mērķi esot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neuzspiežot reliģiskām kopienām pienākumu izvēlēties kādu konkrētu konfesionālo piederību. Taču tā dodot priekšroku vienam sašķeltas reliģiskās kopienas līderim un esot vērsta uz reliģiskas kopienas apvienošanu pret pašas gribu. Tādējādi esot aizskartas tiesības uz reliģijas brīvību. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā ietvertais Satversmes 99. un 102. pantā noteikto tiesību ierobežojums neesot samērīgs ar leģitīmo mērķi vienkāršot valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības un nodrošināt publisko kārtību. Šajā gadījumā valsts neievērojot neitralitāti un plurālismu tā, kā to prasa Konvencija un liek Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Demokrātiskā sabiedrībā valstij neesot nepieciešams regulēt reliģisko organizāciju konfesionālo piederību, padarot to atkarīgu no pievienošanās vienam līderim. Saeimas atsauce uz kanoniskās mācības atšķirībām luterāņu konfesijas ietvaros esot nevietā. Luteriskajā konfesijā neesot principiālu dogmatisku noteikumu par vienu baznīcu viena līdera vadībā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums esot Latvijas valsts gribas izpausme, kas neesot balstīta uz reliģiju vai konfesiju kanoniskās mācības pamatprincipiem un nesamērīgi aizskarot tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Apstrīdētās normas liedzot 1928. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas darbības nepārtrauktai turpinātājai reģistrēties kā pie luterāņu konfesijas piederīgai reliģiskajai savienībai (baznīcai) un nostādot privileģētā stāvoklī citas luterāņu konfesijas baznīcas. Tas esot pretrunā arī ar Neatkarības deklarāciju un valsts nepārtrauktības principu.