13. Article

Saeima ir lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Ja ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesa tos izvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētā norma, par kuru Pieteikuma iesniedzējs sākotnēji vērsies Satversmes tiesā, ir izslēgta no Ārstniecības likuma (sk. lietas materiālu 1. sēj. 35. lp.). Šis viedoklis tika uzturēts arī tiesas sēdē. Arī lietā pieaicinātās personas - Ministru kabinets un Veselības ministrija - norāda uz šo apstākli un pievienojas Saeimas viedoklim, ka tiesvedība lietā izbeidzama (sk. lietas materiālu 1. sēj. 56. un 80. lp.). Pieteikuma iesniedzējs nepiekrīt viedoklim, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Tiesas sēdē viņš pauda uzskatu, ka pagarinātā normālā darba laika apmaksas problēma pēc būtības neesot atrisināta un joprojām pastāvot Ārstniecības likuma pārejas noteikumu dēļ. Proti, par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos, kaut arī tā maksimālais ilgums pārejas periodā tiek pakāpeniski saīsināts, neesot paredzēta tāda pati samaksa kā par virsstundām Darba likuma izpratnē. Satversmes tiesai, ņemot vērā pieteikumā norādītos argumentus, esot jāvērtē Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31. punkts, kas nosaka samaksu par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā.