14. Article

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un ņemot vērā lietā sniegtos viedokļus, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Saeima 2017. gada 8. jūnijā ir pieņēmusi likumu "Grozījumi Ārstniecības likumā". Ar šiem grozījumiem no 2017. gada 1. jūlija ir izslēgta Ārstniecības likuma 53.1 panta septītā daļa. Tiesībsargs tiesas sēdē pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma gan ir izslēgta no Ārstniecības likuma, bet tā paša likuma pārejas noteikumu 31. punktā ir ietverts tāds regulējums, kas pēc būtības turpina ar apstrīdēto normu iedibināto tiesisko kārtību. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei. Ar jēdzienu "likums" šeit saprotamas arī likumu daļas jeb atsevišķas tiesību normas. Viens no tiesību normas veidiem ir uzvedības noteikumi. Uzvedības noteikumi ir veidoti kā noteiktu seku sasaiste ar noteiktiem priekšnoteikumiem, proti: ja izpildās tiesiskā sastāva priekšnoteikumi, ir jāiestājas attiecīgām tiesiskajām sekām. Gan tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmes, gan tiesisko seku pazīmes var nebūt ietvertas vienā teikumā - tās var būt iekļautas vairākos teikumos gan viena likuma, gan pat vairāku likumu ietvaros. Tādēļ Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētā norma, proti, 53.1 panta septītā daļa, patiešām ir izslēgta no Ārstniecības likuma vai tikai pārcelta uz citu vietu šajā pašā likumā. Satversmes tiesa atzinusi, ka apstrīdētās normas teksta izslēgšana no regulējuma pati par sevi var nebūt pietiekams arguments, lai atzītu, ka strīds vairs nepastāv. Proti, ir nepieciešams pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu). Saeima 2017. gada 22. novembrī pieņēmusi likumu "Grozījumi Ārstniecības likumā", ar kuru Ārstniecības likuma pārejas noteikumos ietverts 31. punkts, kas nosaka darba samaksas likmi par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, jeb pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmi. Proti, laikā no 2018. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam: no 2018. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim ne mazāk kā 1,20 noteikto stundas algas likmju apmērā, bet no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā 1,35 noteikto stundas algas likmju apmērā. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma grozītā veidā (tās darbības laiks ir ierobežots līdz 2019. gada 31. decembrim, un pagarinātā normālā darba laika apmaksas likme ir paaugstināta līdz 1,2 un 1,35) vēl joprojām ir spēkā esoša. Visi būtiskie apstrīdētās normas elementi ir saglabāti. Pagarināto normālo darba laiku strādājošajiem nosakāmās atlīdzības likme tik un tā ir zemāka nekā Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktā likme par virsstundu darbu. Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Pieteikuma iesniedzēja viedokli, ka Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31. punkts pēc būtības turpina uzturēt ar Ārstniecības likuma 53.1 panta septīto daļu iedibināto kārtību attiecībā uz pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmi. Proti, likumdevējs samaksai par pagarināto normālo darba laiku joprojām ir noteicis zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu darbu Darba likuma izpratnē. Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma, pārbaudot Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31. punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam.