19. Article

Darba likuma 68. panta pirmā daļa noteic, ka darbinieks, kas veic virsstundu darbu vai darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, - ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Ārstniecības likuma 53.1 panta septītā daļa, kas bija spēkā līdz 2017. gada 1. jūlijam, paredzēja, ka darba samaksu par pagarināto normālo darba laiku nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga, - atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu. Apstrīdētā norma turpina regulēt pagarinātā normālā darba laika apmaksas noteikumus, paredzot, ka tad, ja tiek noteikts pagarinātais normālais darba laiks, darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam: 1) no 2018. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā 1,20 noteikto stundas algas likmju apmērā; 2) no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā 1,35 noteikto stundas algas likmju apmērā. Tiesas sēdē lietas dalībnieki un lietā pieaicinātās personas pēc būtības bija vienisprātis par to, ka pārejas periodā ar apstrīdēto normu joprojām ir noteikta atšķirīga attieksme pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas. Proti, tām personām, kuras strādā pagarināto normālo darba laiku, darba samaksas likme joprojām ir citāda - zemāka - nekā Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme. Tādējādi lietā pēc būtības nav strīda par to, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi. Līdz ar to apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret pagarināto normālo darba laiku strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas.