2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, kā arī Satversmes 107. panta vārdiem "Ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu". Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētā norma neierobežo ārstniecības personu tiesības saņemt darba algu vismaz valsts noteiktajā minimālajā apmērā, kā arī tiesības saņemt amata kvalifikācijas kategorijai atbilstošu darba samaksu, tomēr norāda, ka ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par virsstundu darbu. Ārstniecības likumā paredzētais normālais pagarinātais darba laiks, t. i., darba laiks, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku - 40 stundas nedēļā -, pēc būtības esot virsstundu darbs Darba likuma izpratnē. Gan Darba likums, gan Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums paredzot piemaksu 100 procentu apmērā vai papildu apmaksātu atpūtas laiku par virsstundu darbu. Savukārt apstrīdētā norma paredzot, ka pagarināto normālo darba laiku apmaksā pēc tajā noteiktās likmes. Apstrīdētā norma tādējādi liedzot saņemt atlīdzību par pagarināto normālo darba laiku pēc likmes, kāda noteikta par virsstundām Darba likumā. Apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, vienādos un salīdzināmos apstākļos esot visas personas, kas strādā virsstundu darbu, t. i., veic darbu ārpus normālā darba laika. Personas, kas veic virsstundu darbu atbilstoši Darba likumam, esot salīdzināmā situācijā ar ārstniecības personām, kas nodarbinātas pagarinātā normālā darba laika apstākļos atbilstoši Ārstniecības likumam. Vienojošais elements esot virsstundu darbs, jo ārstniecības personas, kas strādā pagarināto normālo darba laiku, pēc būtības veicot virsstundu darbu. Pagarinātais normālais darba laiks tieši tāpat kā virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Tomēr attieksme pret šīm salīdzināmajām personu grupām esot atšķirīga, jo pagarinātais normālais darba laiks netiekot apmaksāts pēc tādas pašas likmes kā virsstundu darbs, proti - ar piemaksu 100 procentu apmērā. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - sabiedrības interešu aizsardzība -, tomēr uzskata, ka apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedz. Ar pagarinātā normālā darba laika noteikšanu pēc būtības netiekot atrisināta cilvēkresursu trūkuma problēma veselības aprūpes nozarē. Turklāt nesamērīgi garās darba stundas varot novest pie tā, ka pazeminās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte. Savukārt tad, ja netiek nodrošināti kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi, netiekot nodrošināta arī veselības aprūpes pieejamība iedzīvotājiem. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vajagot nodrošināt taisnīgu darba samaksu ārstniecības personām. Tad jaunie speciālisti vēlēšoties strādāt Latvijas veselības aprūpes sistēmā un līdz ar to visā nozarē attiecīgi uzlabošoties arī cilvēkresursu pieejamība. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka apstrīdētās normas pieņemšana bijusi pamatota kā pagaidu risinājums ekonomiskās krīzes laikā, lai nepārtraukti varētu nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Tomēr pagarinātais normālais darba laiks esot bijis noteikts jau astoņus gadus, un tas esot pārāk ilgi. Visā šajā periodā likumdevējs neesot apstrīdēto normu pārskatījis, lai gan tā bijusi pieņemta tikai kā pagaidu, tātad īslaicīgs ārstniecības nozarē aktuālās cilvēkresursu trūkuma problēmas risinājums. Pēc iepazīšanās ar Saeimas atbildes rakstu un abiem grozījumiem, kas Ārstniecības likumā izdarīti 2017. gadā (2017. gada 8. jūnija likums un 2017. gada 22. novembra likums), Pieteikuma iesniedzējs sniedzis papildu viedokli, norādot, ka tiesiskais regulējums, kādu likumdevējs noteicis pārejas periodam līdz 2020. gada 1. janvārim, joprojām nesamērīgi ierobežojot ārstniecības personu tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par virsstundu darbu. Ārstniecības personu darba samaksas problēma normālā pagarinātā darba laika apstākļos pēc būtības neesot atrisināta. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs pauda uzskatu, ka, balstoties uz pieteikumā sniegto argumentāciju, esot pārbaudāma Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31. punkta atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam. Šis punkts pēc būtības turpina apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam līdzīga ierobežojuma piemērošanu. Proti, pārejas periodā esot nedaudz paaugstināta likme samaksai par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos, tomēr tā joprojām esot zemāka nekā Darba likumā noteiktā likme par virsstundu darbu. Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē norādīja, ka uzskata likumdevēja noteikto pārejas periodu par netaisnīgu, jo tas ne vien noteic mazāku samaksu par darbu, kas tiek veikts virs Darba likumā noteiktā normālā darba laika, bet esot arī nesamērīgi ilgs.