20. Article

Secinot, ka tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar Satversmē noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, proti, vai tā uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu). Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu un 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 19. punktu). Apstrīdētā norma ir ietverta 2016. gada 23. novembra likumā "Grozījumi Ārstniecības likumā", kas savukārt bija iekļauts likuma "Par valsts budžetu 2018. gadam" projektu pavadošo likumprojektu paketē. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības un arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļaut jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 17.2. punktu). Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētā norma ir cieši saistīta ar valsts budžetu 2018. gadam un vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017., 2018. un 2019. gadam (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 37. lp.). Izskatāmajā lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ka tā ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tātad ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.