21. Article

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko rada apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Satversmes tiesa atzinusi, ka pienākums norādīt un pamatot atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). 21.1. Saeima ir norādījusi uz apstākļiem, kas bija pamatā atšķirīgas attieksmes sākotnējai noteikšanai, proti, uz ārstniecības personāla trūkumu ekonomiskās krīzes laikā un attiecīgi uz nepieciešamību nepārtraukti nodrošināt kvalitatīvu ārstniecības pakalpojumu pieejamību (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.). Paužot apsvērumus par apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes saglabāšanu pārejas periodā, likumdevējs norādījis, ka ir vērtētas valsts budžeta iespējas un ņemta vērā nepieciešamība ievērot Fiskālās disciplīnas likuma prasības. Šīs izvērtēšanas rezultātā par piemērotāko risinājumu esot atzīta pakāpeniska atteikšanās no pagarinātā normālā darba laika triju gadu periodā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 40. lp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka likumdevēja izvēlei atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika interpretēt tādējādi, ka atšķirīgā attieksme turpinās visa pārejas perioda garumā līdz pat 2020. gada 1. janvārim, neesot saskatāms leģitīms mērķis. Pieteikuma iesniedzēja viedoklim par to, ka nevienlīdzīgas attieksmes turpināšanai pārejas periodā nav leģitīma mērķa, tiesas sēdē pievienojās vairākas lietā pieaicinātās personas - LVSADA, Bērnu slimnīcas bērnu ķirurgu arodbiedrība, I. Liepiņa un K. Dupate (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 112., 129. lp. un 3. sēj. 2.-10., 23.-24.lp.). Satversmes tiesa jau ir vērtējusi pārejas noteikumu dabu, atzīstot, ka pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa, kurā tiek īpaši reglamentēti dažādi jautājumi, kas saistīti ar normatīvā akta piemērošanu konkrētā periodā. Pārejas noteikumi ir juridiskās metodes instruments, ar kura palīdzību normatīvā akta izdevējs citstarp var grozīt tiesību normu tiesiskās sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 14.4. punktu). Izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, Saeimai ir jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi un, ja tie ir nepieciešami, kāds pārejas periods ir nepieciešams līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 16.2. punktu). Lai noteiktu tādu pārejas regulējumu, kas atbilst taisnīguma principam, demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ik reizi ir jāizvērtē iecerētā tiesiskā risinājuma ietekme gan uz sabiedrības interesēm, gan to personu tiesībām, kuru pamattiesības tiek ierobežotas. Izskatāmās lietas materiāli un tiesas sēdē paustie viedokļi apliecina, ka pagarinātā normālā darba laika un attiecīgās darba samaksas likmes noteikšana 2009. gadā bija pamatota ar nepieciešamību ekonomiskās krīzes apstākļos stabilizēt situāciju veselības aprūpes nozarē. Proti, ierobežojuma leģitīmais mērķis bija sabiedrības labklājības aizsardzība ekonomiskās krīzes apstākļos. No lietas materiāliem izriet, ka līdz pat 2017. gadam, kad Satversmes tiesā tika iesniegts tiesībsarga pieteikums un ierosināta izskatāmā lieta, likumdevējs nav pārskatījis ne pagarinātā normālā darba laika, ne tā apmaksas regulējumu. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs saistībā ar Ārstniecības likuma grozījumu izstrādi paustie viedokļi liecina, ka, izskatot pārejas regulējumu par pakāpenisku atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika, par prioritāro argumentu tika izvirzīta iespējami mazāka ietekme uz valsts budžetu. Tiesas sēdē R. Ražuks uzsvēra, ka iespēja atteikties no apstrīdētās normas radusies tad, kad nodokļu reformas rezultātā bija atrasti nepieciešamie valsts budžeta līdzekļi (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 92. lp.). Arguments par nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu minēts gan Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas vēstulēs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 100.-102. lp.), gan arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sarakstē ar Ministru kabinetu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 105.-106. lp.). Šo argumentu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē uzsvēris arī Veselības ministrijas valsts sekretārs K. Ketners (sk. lietas materiālu 1. sēj. 144. lp.). Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, likuma izpildei 2018. gadā ir un turpmāk ik gadu nepieciešams papildu finansējums 4 000 000 euro apmērā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 107.-164. lp.). Gan Saeimas, gan Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas pārstāvji šo pozīciju uzturēja arī tiesas sēdē. Tika uzsvērts, ka pakāpeniska veselības aprūpes nozarei no valsts budžeta piešķiramā finansējuma palielināšana ir noteicošais faktors, kas turklāt ļaus uzlabot veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu kopumā. Proti, likumdevējs ir būtiski palielinājis finansējumu veselības aprūpes nozarē strādājošo atalgojuma pieaugumam, kā arī noteicis tādu pārejas regulējumu, kas citstarp ietver apstrīdēto normu un ir vērsts uz pilnīgu atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika. Tādējādi likumdevējs ir vērtējis to, vai pārejas periods ir nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību, kas izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā valsts budžeta stabilitāte un nepārtraukta kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. 21.2. Satversmes tiesa atzīst, ka pārejas perioda noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka šādi argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai pamatotu atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi pārejas periodā, proti, lai pamatotu to, ka pagarināto normālo darba laiku strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, par to joprojām nosakāma zemāka darba samaksas likme nekā Darba likumā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme. Likumdevējam, arī pieņemot pārejas perioda regulējumu, ir pienākums norādīt un pamatot ar to noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Šāds izvērtējums jāveic arī tad, ja tiek paredzēta pakāpeniska atteikšanās no iepriekš pastāvējuša tiesiskā regulējuma. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, nosakot pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmes pārejas periodā, nav leģitīma mērķa. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.