2. Article

Pieteikuma iesniedzējas - SIA "Skonto Būve", SIA "GRIF 1" un SIA "GRF" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējas) - uzskata, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums pārkāpj tām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā noteiktās pamattiesības. Savukārt likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektajā daļā noteiktā kārtība, kādā tiek pieņemts un var tikt pārsūdzēts lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu, pārkāpjot Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu. Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais teikums un Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums (turpmāk arī - apstrīdētās normas) attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām esot atzīstami par spēkā neesošiem no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, tas ir, no 2016. gada 1. jūlija. Pieteikuma iesniedzējām atbilstoši likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestajam teikumam ar ģenerālprokurora lēmumu - galīgo lēmumu - atteikts izsniegt industriālās drošības sertifikātu, saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas astoto teikumu neizklāstot atteikuma motivāciju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajam teikumam pieteikumu industriālās drošības sertifikāta saņemšanai Pieteikuma iesniedzējas atkārtoti var iesniegt ne agrāk kā piecus gadus pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas. 2.1. Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka likumā "Par valsts noslēpumu" un Noteikumos Nr. 412 ietvertā prasība par industriālās drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo to tiesības veikt komercdarbību jomā, kurā nepieciešams izmantot valsts noslēpumu un kurā Pieteikuma iesniedzējām esot uzkrāta ievērojama pieredze. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā esot paredzēts papildu ierobežojums - liegums saņemt industriālās drošības sertifikātu vēl piecus gadus pēc atteikuma neatkarīgi no tā, vai joprojām pastāv iemesls, kura dēļ sertifikāta izsniegšana tika atteikta. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums Pieteikuma iesniedzējām ne tikai liegšot piedalīties jaunās publisko iepirkumu procedūrās sakarā ar līgumiem, kuru izpildei nepieciešams veikt darbu ar valsts noslēpuma objektiem, bet arī izpildīt līgumus, kuri noslēgti līdz iepriekš izsniegto industriālās drošības sertifikātu derīguma termiņa beigām. Pieteikuma iesniedzējas neapstrīd to, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tā kā industriālās drošības sertifikāts nodrošina pieeju valsts noslēpuma objektiem, šādas pieejas ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nenodrošinot to, ka valsts noslēpuma objektiem nepiekļūst neuzticami komersanti, un atsevišķos gadījumos pat pieļaujot valsts noslēpuma atklāšanu nevajadzīgi plašam personu lokam. Šajā tiesību normā paredzētajam ierobežojumam neesot tiešas ietekmes uz sabiedrības drošības aizsardzību. Pat tad, ja komersantam būtu zināmi iemesli, kuru dēļ tam ir atteikta industriālās drošības sertifikāta izsniegšana, šim komersantam nebūtu motivācijas attiecīgos apstākļus novērst, jo vismaz tuvākos piecus gadus tas tāpat nevarēšot pretendēt uz sertifikāta saņemšanu. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrā teikuma piemērošanas rezultātā darbi, kas veicami garantijas laikā, esot jāveic tādam komersantam, kurš saņēmis industriālās drošības sertifikātu, bet kuram vēl tikai būtu jāiepazīstas ar tiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem jau iepriekš ir iepazinies cits komersants. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt, mazāk ierobežojot komersantu tiesības. Likumdevējam esot bijusi iespēja izvēlēties samērīgāku pieeju un industriālās drošības sertifikāta atteikuma sekas diferencēt atkarībā no iemesliem, kuru dēļ sertifikāts netika izsniegts, un atkarībā no tā, vai šie iemesli joprojām pastāv. Iemeslus, kas ir pamatā industriālās drošības sertifikāta neizsniegšanai, bieži vien varot novērst daudz ātrāk un vienkāršāk nekā speciālās atļaujas anulēšanas vai neizsniegšanas iemeslus. Tādējādi Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 izdarītais secinājums, ka nav pamata liegumam atkārtoti pretendēt uz speciālās atļaujas saņemšanu gadījumā, kad ir novērsti apstākļi, kuru dēļ tā tika anulēta, vēl jo vairāk esot attiecināms uz liegumu atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta saņemšanu. Turklāt Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzēto ierobežojumu varot ieviest saudzējošākā veidā, proti, tādējādi, ka industriālās drošības sertifikāta neizsniegšanas gadījumā komersantam tomēr būtu ļauts izpildīt saistības, kuras tas uzņēmies iepriekš izsniegtā sertifikāta derīguma termiņa laikā. Šāds risinājums nodrošināšot leģitīmā mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, jo iepriekš uzņemto saistību izpildei komersantam būtu jāveic darbs ar tiem pašiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem tas jau ir iepazinies iepriekš. Ar Noteikumu Nr. 412 12. punkta otro teikumu radīto pamattiesību ierobežojumu nevarot attaisnot arī labums, ko šīs tiesību normas piemērošanas rezultātā iegūst sabiedrība. Pat tādā gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzējām pēc pieciem gadiem industriālās drošības sertifikāti atkal tiks izsniegti, to iespējas efektīvi pretendēt uz dalību tādos publiskos būvdarbu iepirkumos, kas saistīti ar valsts noslēpuma objektiem, varot būt lielā mērā ierobežotas. Neesot saprotams, kāds kaitējums tiktu nodarīts valsts drošībai vai sabiedrības interesēm kopumā, ja šobrīd atkārtoti tiktu izvērtētas Pieteikuma iesniedzēju tiesības saņemt industriālās drošības sertifikātu. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais aizliegums, kas nav atkarīgs no tā, vai joprojām pastāv iemesls neizsniegt industriālās drošības sertifikātu, ne vien aizskarot komersanta pamattiesības, bet pat esot pretējs sabiedrības interesēm, kam atbilstu iespējami plaša pretendentu loka pieeja publisko iepirkumu procedūrām. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums radot tādas situācijas, kad valsts drošības intereses nemaz netiek apdraudētas, bet nepamatoti tiek ierobežota konkurence un palielināts valsts budžeta līdzekļu izlietojums. 2.2. Atteikums izsniegt industriālās drošības sertifikātu aizskarot Pieteikuma iesniedzēju tiesības un likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 ietvertie secinājumi esot attiecināmi arī uz likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestajā un astotajā teikumā paredzēto kārtību. Šīs daļas sestajā teikumā minētā lēmuma par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu pārsūdzības procesā personai neesot pieejama tiesa šā vārda institucionālajā nozīmē. Savukārt šīs daļas astotais teikums industriālās drošības sertifikāta atteikšanas procesā personas pamattiesības tikt uzklausītai nodrošinot vēl mazāk, nekā tās nodrošinātas speciālās atļaujas anulēšanas procesā, kas tika vērtēts Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01. Ar likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto teikumu Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu tiekot liegtas pēc būtības, tāpēc neesot nepieciešams vērtēt to, vai šajās tiesību normās ietvertie ierobežojumi ir attaisnojami.