4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums atbilst Satversmes 105. pantam. Pieteikuma iesniedzējām esot darīts zināms pamatojums tam, kādēļ industriālās drošības sertifikāta izsniegšana tika atteikta. Speciālās pārbaudes laikā Satversmes aizsardzības birojs esot uzaicinājis Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjus uz pārrunām, un tām paredzētais laiks neesot bijis īsāks par 60 minūtēm. Minētajās pārrunās Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjiem, ciktāl tas bijis iespējams, esot darīti zināmi pārbaudes ietvaros konstatētie apstākļi, kas uzskatīti par pietiekamu pamatu liegt komersantam saņemt industriālās drošības sertifikātu. Industriālās drošības sertifikāta mērķis neesot saistīts ar komercdarbības kontrolēšanu un to komersantu skaita ierobežošanu, kuri pretendē uz valsts pasūtījumiem darbam ar valsts noslēpumu. Būtībā šis sertifikāts nevis piešķirot tiesības veikt komercdarbību, bet gan apliecinot komersanta spēju pretendēt uz darbu ar valsts noslēpumu un nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību. Komersants, kuram piešķirts industriālās drošības sertifikāts, tiesības veikt komercdarbību ar valsts noslēpumu saistītos objektos iegūstot vienīgi pēc uzvaras konkursā un līguma noslēgšanas ar pasūtītāju. Tiesības veikt konkrētu pasūtījumu varot arī netikt iegūtas. Prasība saņemt industriālās drošības sertifikātu ne tās mērķa, ne seku kontekstā neesot pielīdzināma prasībai saņemt licenci, lai iegūtu tiesības veikt komercdarbību konkrētā jomā. Tas, ka komersantam ir industriālās drošības sertifikāts, esot nevis obligāts priekšnoteikums tam, lai komersants varētu nodarboties ar paša izraudzīto komercdarbības veidu, bet gan papildu priekšrocība. Tādējādi šis sertifikāts neesot uzskatāms ne par tiesisku pamatu tam, lai komersants varētu pieprasīt kādu konkrētu pasūtījumu, nedz arī par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē. Sertifikāts arī negarantējot visiem to saņēmušajiem komersantiem iespēju gūt peļņu. Neesot pamatots apgalvojums, ka iepirkumi, kas prasa industriālās drošības sertifikātu, ir būtiska Pieteikuma iesniedzēju veiktās komercdarbības daļa. Atteikums izsniegt šo sertifikātu neradīšot tādu tiešu ietekmi uz Pieteikuma iesniedzēju veikto komercdarbību, ka varētu ievērojami samazināties apgrozījums un peļņa. Savukārt tas, ka Pieteikuma iesniedzējas nespēs izpildīt savas garantijas vai saglabāt savu reputāciju, esot uzskatāms tikai par abstraktu iespējamību un līdz ar to neesot saistāms ar īpašuma tiesību objektu. Arī pieteikumā norādītajās atšķirīgajās situācijās, kādās atrodas Pieteikuma iesniedzējas, nevienai no tām Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums neierobežojot Satversmes 105. pantā paredzētās pamattiesības. Pieteikuma iesniedzēju norādītie industriālās drošības sertifikāta atteikuma apstākļi neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, bet Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums esot samērīgs ar leģitīmo mērķi - valsts drošības aizsardzība - pat tādā gadījumā, ja tas ierobežotu personas tiesības uz īpašumu. Analizējot ārvalstu pieredzi, esot secināms, ka Latvijā praktizētā pieeja komersantu pieteikumu plūsmas kontrolei ir bijusi labvēlīga gan komersantiem, gan valstij kā iepirkumu veicējai. Prasība par noteiktu termiņu, pēc kura uzņēmums var atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta saņemšanu, esot pamatota, jo jebkurām uzņēmumā notikušajām pārmaiņām vajagot būt pārbaudāmām tā reālajā darbībā, nevis tikai formāli fiksētām.