8. Article

Pieaicinātā persona - Satversmes aizsardzības birojs - pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā minētajam un papildus norāda, ka, lai gan attiecībā uz klasificētiem iepirkumiem komersantam tiek izvirzītas paaugstinātas drošības prasības, tā tiesības strādāt šauras konkurences apstākļos ir uzskatāmas par privilēģiju. Valsts neiejaucoties komercdarbībā, jo industriālās drošības sertifikāta neesība neierobežojot komersanta tiesības darboties paša izraudzītajā nozarē. Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka iepirkumi, sakarā ar kuriem nepieciešams industriālās drošības sertifikāts, esot būtiska to veiktās komercdarbības daļa, neatbilstot patiesībai. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums, proti, piecu gadu termiņš, esot noteikts leģitīma mērķa labad - valsts un sabiedrības drošības aizsardzībai. Viens no valsts uzdevumiem esot minimizēt iespēju, ka valsts noslēpums tiek nodots neuzticamiem komersantiem. Noteiktais ierobežojums atbilstot visiem samērīguma kritērijiem. Prasības, kādām komersantam jāatbilst, lai tas varētu saņemt industriālās drošības sertifikātu, esot ietvertas Noteikumu Nr. 412 II nodaļā. Atbilstoši šīm prasībām valsts drošības iestādes pārbaudot komersantu sniegto informāciju un operatīvās, izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūstot arī papildu informāciju. Valsts drošības iestādes pārrunas ar komersantiem veicot interviju veidā un tos informējot par trūkumiem, kas būtu jānovērš, pirms tiek pieņemts lēmums par industriālās drošības sertifikāta izsniegšanu vai atteikumu to izsniegt. Tas, kas tiek pateikts interviju laikā, norādot uz drošības iestāžu darbības metodēm un to, kāda informācija ir šo iestāžu rīcībā. Uz iespēju, ka komersanti varētu tikt detalizēti informēti par diskvalificējošajiem apstākļiem, valsts drošības iestādes raugoties ļoti atturīgi, jo to darbības pamatā esot informācijas avota aizsardzība. Tomēr iespēju robežās komersanti tiekot informēti par trūkumiem, kurus novērst tiem ir pa spēkam. Tas esot darīts arī Pieteikuma iesniedzēju gadījumā. Pieteikuma iesniedzējām līdz šim katru reizi pēc kārtējā pieteikuma izskatīšanas industriālās drošības sertifikāts esot piešķirts uz arvien īsāku periodu, un šis apstāklis jau netieši norādījis uz risku, ka sertifikātu nebūs iespējams saglabāt. Valstij neesot jārūpējas par komersanta motivēšanu novērst tā darbībā konstatētos trūkumus, jo komersanta darbības tiešā motivācija esot peļņa. Valsts drošības riski esot mazāki tad, ja ar valsts noslēpumu iepazīstas pat nedaudz plašāks atbilstoši pārbaudītu personu loks, nekā tad, ja ar to turpina strādāt personas, par kuru spēju saglabāt valsts noslēpumu radušās šaubas. Pieteikuma iesniedzēju norādītais risinājums, ka sertifikāta atteikšanas gadījumā komersantam tomēr būtu ļauts izpildīt saistības, kuras tas jau ir uzņēmies, esot pretējs valsts noslēpuma aizsardzības pamatnostādnēm. Šajā gadījumā individuālo tiesību ierobežojums esot vērtējams kā mazāk nozīmīgs iepretim vispārējām valsts un sabiedrības interesēm.