11. Article

Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 7. punktu). Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2015. gada 14. augusta, proti, no dienas, kad tika noslēgts apdrošināšanas līgums (sk. lietas materiālu 9. lp.). Tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai tiktu nodrošināta Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizsardzība, izskatot lietu pēc būtības. Apstrīdētās normas spēka zaudēšana nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo tā neatrisina lietā pastāvošo strīdu un nenovērš iespējamo personas pamattiesību aizskārumu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.