13. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 13.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz, ka valsts īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām, tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata, kā arī tad, ja īpašums tiek atsavināts pret taisnīgu atlīdzību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 11. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, jānosaka, atbilstība tieši kuram no šā panta teikumiem ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu). Izskatāmās lietas prasījums ietilpst Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā, un izskatāmajā lietā netiek skarta īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām. Tādēļ lietas ietvaros apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105. panta ceturtā teikuma kontekstā. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. 13.2. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī dažādas ekonomiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Apdrošināšana ir pasākumu kopums, kas aptver mantiskās rezerves fonda izveidošanu un šā fonda līdzekļu izmantošanu, lai, izmaksājot apdrošināšanas atlīdzību, segtu zaudējumus vai atlīdzinātu kaitējumu, kas apdrošinātajai personai vai tās norādītai personai radušies apdrošināšanas gadījuma rezultātā (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 442.-443. lpp.). Satversmes tiesa, vērtējot OCTA likuma normu satversmību, ir atzinusi, ka OCTA ir īpašs apdrošināšanas veids, kas kalpo ceļu satiksmes negadījumos cietušo sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku mantisko interešu aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2003-21-0306 7. punktu). Atbilstoši apdrošināšanas būtībai personas, noslēdzot apdrošināšanas līgumu, var paļauties, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, to īpašums un ekonomiskās intereses tiks aizsargātas. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma paredz apdrošinātāja tiesības celt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju tikai uz tā pamata, ka nav iesniegts saskaņotais paziņojums. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, ceļu satiksmes negadījumā iesaistītajai personai, kura nav iesniegusi aizpildītu saskaņoto paziņojumu, tiek uzlikts pienākums atlīdzināt apdrošinātājam visus zaudējumus, kurus tas cieš sakarā ar apdrošināšanas atlīdzības izmaksām. Tādējādi tiekot nepamatoti ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības (sk. lietas materiālu 2. lp.). Savukārt pieaicinātā persona Finanšu ministrija norāda: tas vien, ka ir noslēgts OCTA līgums un apdrošinātājs apņēmies OCTA likumā noteiktajā kārtībā segt zaudējumus, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarīti trešajai personai, neatbrīvo sauszemes transportlīdzekļa īpašnieku vai tiesīgo lietotāju no pienākuma pildīt saistības, kas izriet no apdrošināšanas līguma un OCTA likuma (sk. lietas materiālu 107. lp.). Arī pieaicinātā persona Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzsver: ja transportlīdzekļa vadītājs vai tiesīgais lietotājs nepilda OCTA likumā noteiktos pienākumus un apdrošinātājs atlīdzinājis zaudējumus cietušajai personai, tad apdrošinātājs būtu tiesīgs vērst regresa prasību pret personu, kas ir atbildīga par zaudējumiem (sk. lietas materiālu 105. lp.). Kā secinājusi Satversmes tiesa, tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja pēc ceļu satiksmes negadījuma neiesniedza apdrošinātājam savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru, tāpēc apdrošinātājs vērsās ar regresa prasību tiesā. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, tiesa apdrošinātāja prasību apmierināja un no Pieteikuma iesniedzējas piedzina atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā. No tiesu prakses izriet tas, ka apdrošinātāja celtā regresa prasība ir pamatota un apmierināma, ja ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājs nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu (sk., piemēram, Latgales apgabaltiesas 2017. gada 30. janvāra spriedumu lietā Nr. C26133815 un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2017. gada 12. janvāra spriedumu lietā Nr. C28326116). Arī Augstākā tiesa norādījusi, ka ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums pašam nekavējoties ziņot apdrošinātājam par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos. Šā pienākuma neizpilde ir pietiekams iemesls atzīt, ka regresa prasības celšana tiesā ir pamatota (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2012. gada 23. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-1746/12 un Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. augusta spriedumu lietā Nr. SKC-299/16). Satversmes tiesa secina: apstrīdētā norma noteic, ka transportlīdzekļa vadītājam, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai un nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu OCTA likumā noteiktajā kārtībā, rodas tiesiskās sekas, proti, pienākums atlīdzināt apdrošinātājam apdrošināšanas gadījuma rezultātā radušos zaudējumus uz regresa prasības pamata. Apstrīdētajā normā ietvertais nosacījums "šajā likumā noteiktajā kārtībā" ir interpretējams sistēmiski, citstarp arī kopsakarā ar OCTA likuma 36. panta otrās daļas 2. punktu, kas nosaka pienākumu iesniegt apdrošinātājam aizpildītu saskaņoto paziņojumu 10 dienu laikā no ceļu satiksmes negadījuma dienas. Līdz ar to apstrīdētās normas teksts noteic, ka gadījumā, kad apdrošinātājs ir cēlis tiesā regresa prasību, ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājam, kurš nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu, ir pienākums atlīdzināt apdrošināšanas gadījuma rezultātā radušos zaudējumus, un tādējādi ierobežo šīs personas tiesības uz īpašumu. Šo secinājumu apliecina arī vienveidīgā apstrīdētās normas piemērošanas prakse. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteiktās pamattiesības.