16. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima atbildes rakstā nav norādījusi pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi: ja Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, kāds ir ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis, Satversmes tiesai ex officio ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu). Pieteikuma iesniedzēja piekrīt tam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Proti, ar apstrīdēto normu tiek nodrošināta konstitucionālo vērtību aizsardzība un sabiedrības drošība (sk. lietas materiālu 6. lp.). Savukārt lietā pieaicinātās personas norāda, ka, vērtējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, apstrīdētā norma jāvērtē kopsakarā ar OCTA likuma mērķi. OCTA likuma mērķis nav iedrošināt personas nepildīt tām likumā noteiktos pienākumus (sk. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedokli lietas materiālu 103. lp. un Biedrību viedokli lietas materiālu 115. lp.). Atbilstoši Satversmes 68. panta nosacījumiem līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Attiecīgi likumdevējam, pieņemot tādas tiesību normas, ar kurām nacionālajā tiesību sistēmā tiek ieviestas Eiropas Savienības direktīvu prasības, ir jāievēro vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, kā arī Eiropas Savienības tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu). OCTA sistēma atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām kalpo mērķim aizsargāt cietušo trešo personu intereses, liekot nodrošināties pret neparedzamām sekām, kādas var rasties pēc ceļu satiksmes negadījuma. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt savu atbildību kopumā ir vērsta uz ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu tiesību aizsardzību. Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 2. punktu civiltiesiskās atbildības apdrošināšana mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas sakarā ir jo īpaši svarīga Eiropas Savienības pilsoņiem - gan apdrošinātajiem, gan ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām. OCTA likuma mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses un reglamentēt tiesiskās attiecības starp transportlīdzekļu īpašniekiem, tiesīgajiem lietotājiem un apdrošinātājiem sakarā ar transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu. Vienlaikus nozīmīga loma OCTA sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanā ir apdrošinātājam, kuram ir tiesības veikt transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Proti, apdrošinātājs pēc ceļu satiksmes negadījuma izvērtē apdrošināšanas atlīdzības izmaksas pamatotību un citstarp arī katra ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītāja atbildību par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu. Ja konstatēta apdrošinātā transportlīdzekļa vadītāja civiltiesiskā atbildība, apdrošinātājs aprēķina apdrošināšanas atlīdzības apmēru, kas ir pamats lēmuma pieņemšanai par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu cietušajam (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2012. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-369/2012). OCTA likuma 36. panta otrajā daļā ir noteikts ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītāja pienākums paziņot par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos apdrošinātājam un iesniegt aizpildītu saskaņoto paziņojumu, ja ceļu satiksmes negadījuma apstākļi ir fiksēti, izmantojot saskaņotā paziņojuma veidlapas. Tas, ka persona šo pienākumu nav izpildījusi un tādējādi apdrošinātājam nav pieejami abi saskaņotā paziņojuma eksemplāri, saskaņā ar apstrīdēto normu ir pamats regresa prasības celšanai. Apstrīdētā norma nodrošina arī apdrošinātāja tiesību un interešu aizsardzību gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai, nepilda tam OCTA likumā noteiktos pienākumus. No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmes 116. pantā ietvertajam leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.