19. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, nosakot, ka apdrošinātājam ir tiesības pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību uz viena saskaņotā paziņojuma eksemplāra pamata, bet gadījumā, ja apdrošinātājam rodas šaubas par informācijas patiesumu, tam jāvēršas pie otras ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās personas (sk. lietas materiālu 8. lp.). Pieaicinātā persona Tieslietu ministrija ir līdzīgās domās un norāda, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, likumā nosakot, ka apdrošinātājam gadījumā, kad viņam rodas šaubas par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, jāvēršas pie ceļu satiksmes dalībnieka (sk. lietas materiālu 143. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu. Tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt tādu līdzekli, kas paredz noteikt pamattiesību ierobežojumu citām personām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu). Vienlaikus, vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā personu tiesiskās attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp katra tiesisko attiecību subjekta tiesības un intereses. Apdrošināšanas mērķis ir aizsargāt arī apdrošinātās personas īpašuma tiesības, dodot iespēju nodrošināties pret neparedzamiem zaudējumiem. Savukārt apdrošinātājs šajās tiesiskajās attiecībās ir pakalpojuma sniedzējs. Apdrošinātājs izvērtē un atlīdzina zaudējumus, kas radušies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā. Apdrošinātājam pēc ceļu satiksmes negadījuma var būt nepieciešami abi saskaņotā paziņojuma eksemplāri, lai salīdzinātu tajos atspoguļoto informāciju un pārliecinātos par tās patiesumu, kā arī nepieļautu ar apdrošināšanu saistītu krāpšanu. Turklāt apdrošinātājam ir pienākums pieprasīt tam nepieciešamo informāciju, lai noskaidrotu ceļu satiksmes negadījuma apstākļus. Proti, likuma "Par apdrošināšanas līgumu" 24. panta otrās daļas 1. punktā noteikts apdrošinātāja pienākums pirms apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas pārliecināties par apdrošināšanas riska iestāšanos. Savukārt no OCTA likuma 36. panta izriet apdrošinātāja tiesības pieprasīt informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem. Tiesiskajās attiecībās starp apdrošinātāju un apdrošināto ir jāaizsargā arī apdrošinātāja tiesības uz īpašumu, savukārt apdrošinātais šajās tiesiskajās attiecībās iesaistās, lai aizsargātu savas tiesības uz īpašumu. Likumdevējam, radot tiesisko regulējumu, gadījumā, kad saduras divu vai vairāku privātpersonu tiesības, tās jālīdzsvaro tā, lai ikvienas personas pamattiesību ierobežojums būtu pēc iespējas mazāks. Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 23. punktu). Privāttiesiskajās attiecībās starp apdrošinātāju un apdrošināto apdrošinātāja rīcībā parasti ir daudz lielāki resursi, piemēram, materiālie resursi un cilvēkresursi, nekā var būt transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja rīcībā. Lai taisnīgi līdzsvarotu apdrošinātāja un apdrošinātā intereses, likumdevējam ir jāņem vērā šo tiesību subjektu nelīdzvērtīgā situācija (sal.: Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.3. punkts). Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas iespējami mazāk ierobežotu apdrošinātā tiesības un intereses, turklāt neuzliekot nesamērīgi lielu slogu apdrošinātājam. No apstrīdētās normas pieņemšanas materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri apdrošinātāja un apdrošinātā pamattiesības ierobežotu mazāk. Par to neliecina ne likumprojekta anotācija, ne Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoli, nedz arī citi likuma pieņemšanas materiāli (sk. lietas materiālu 68.-98. lp.). Līdz ar to likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri apdrošinātā pamattiesības aizskartu mazāk, bet arī apdrošinātājam neuzliktu nesamērīgi lielu slogu. Pēc tam, kad izskatāmā lieta tika ierosināta Satversmes tiesā, likumdevējs atkārtoti vērtēja apstrīdētās normas ietekmi uz minēto personu grupu pamattiesībām. Likumdevējam uzskatot, ka praksē apstrīdētā norma tiek piemērota formāli, tika atzīts, ka tajā noteiktais nesamērīgi ierobežo apdrošinātās personas pamattiesības. Tāpēc likumdevējs nolēma, ka apstrīdētā norma ir grozāma, uzliekot apdrošinātājam papildu pienākumu - pieprasīt aizpildītu saskaņotā paziņojuma eksemplāru [sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2017. gada 21. novembra un 13. decembra sēžu audioierakstus lietas materiālos]. Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Apdrošinātājam noteiktais papildu pienākums, proti, pienākums pieprasīt aizpildītu saskaņotā paziņojuma eksemplāru, mazāk aizskar apdrošinātā pamattiesības un vienlaikus neuzliek nesamērīgi lielu slogu apdrošinātājam, ņemot vērā apdrošinātāja un apdrošinātā nelīdzvērtīgo situāciju. Tas ir uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam.