8. Article

Pieaicinātās personas - biedrība "Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs" un biedrība "Latvijas Apdrošinātāju asociācija" (turpmāk - Biedrības) - piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, kā arī norāda, ka 2017. gada 14. decembra grozījumi OCTA likumā bija nepieciešami un apstrīdētā norma bija precizējama, lai novērstu tās formālu piemērošanu. Biedrības vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārums radies viņas bezdarbības, turklāt apzinātas bezdarbības, rezultātā. Apdrošinātājam konkrētajā situācijā neesot bijis iespējas pārliecināties par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem un novērtēt, vai šā negadījuma rezultātā tiešām radušies tādi bojājumi, kādus norādījusi cietusī persona. Lai apdrošinātājs varētu novērtēt ceļu satiksmes negadījuma rezultātā radušos zaudējumus un transportlīdzekļu bojājumus, kā arī pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tā rīcībā vajagot būt pilnīgai informācijai par šā negadījuma apstākļiem. Šādu informāciju varot sniegt tikai ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto transportlīdzekļu vadītāji. Turklāt apdrošinātājam šo informāciju vajagot saņemt pēc iespējas īsākā laikā. Apdrošinātājam abi saskaņotā paziņojuma eksemplāri esot nepieciešami ne tikai tādēļ, lai pārliecinātos par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, bet arī tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka saskaņotajā paziņojumā viena tā puse nav izdarījusi pašrocīgus labojumus. Turklāt praksē bieži vien mēdzot būt arī tā, ka viens saskaņotā paziņojuma eksemplārs ir labāk salasāms nekā otrs. Apdrošināšanas tiesībās esot spēkā informēšanas atklāšanas princips. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai šis princips tiktu ievērots. Proti, apdrošinātājam esot paredzētas tiesības celt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kurš nav iesniedzis savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru, jo tādējādi apdrošinātājs nav varējis operatīvi un vispusīgi izvērtēt ceļu satiksmes negadījuma apstākļus un pēc iespējas īsākā laikā pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Tas saskanot arī ar apdrošināšanas tiesībās spēkā esošo informācijas pilnīgas izpaušanas principu. Proti, apdrošināšanas ņēmējam esot pienākums sniegt apdrošinātājam visas ar apdrošināšanas gadījumu saistītās ziņas, nemelojot vai nenoklusējot svarīgus faktus un apstākļus. Apdrošinātājam katrā konkrētajā gadījumā esot pienākums izvērtēt, vai pastāv regresa prasības celšanas pamats. Regresa prasības celšanas tiesību izmantošana esot apdrošinātāja - privāttiesību komersanta - brīva izvēle. Tomēr Biedrības uzskata, ka apstrīdētā norma bija jāprecizē, lai nepieļautu tās formālas piemērošanas iespējamību. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apdrošinātājam esot nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu informāciju par apdrošināšanas gadījumu, lai tas pieņemtu pamatotu lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Biedrības uzskata, ka nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā norma esot vērsta uz ātrāku apdrošināšanas atlīdzības izmaksu un tādējādi aizsargājot aizskartās ceļu satiksmes negadījumā cietušo personu intereses. Turklāt OCTA likumā noteiktais pienākums paziņot par apdrošināšanas gadījumu un attiecīgās regresa prasības celšanas tiesības neaizskarot arī zaudējumus nodarījušo personu tiesības. Labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, jo ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām, kā arī valsts institūcijām esot iespēja OCTA likumā noteiktajā termiņā un kārtībā saņemt apdrošināšanas atlīdzību. Secinājumu daļa