3. Article

Piekrītu Spriedumā norādītajam: izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau vērtējusi vairāku piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu satversmību (sk. Sprieduma 21. punktu). Vienlaikus uzskatu, ka būtiski ir arī tas, kādu metodoloģiju tiesa iepriekš ir izmantojusi, vērtējot zemes īpašniekiem noteikto īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās satversmību. Pirmo reizi tiesību normas, kas noteica piespiedu nomas maksas apmēru, Satversmes tiesā tika vērtētas spriedumā lietā Nr. 2008-36-01. Šajā spriedumā izmantots jau pieminētais pamattiesību ierobežojuma satversmības tests un atzīts, ka apstrīdētās normas neatbilst samērīguma principam un tādēļ arī Satversmes 105. pantam. Satversmes tiesa arī deva likumdevējam laiku spriedumā konstatēto pamattiesību pārkāpumu novēršanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3. un 18. punktu). Nākamā lieta, kurā Satversmes tiesa vērtēja tiesību normas par piespiedu nomas maksas apmēru, bija lieta Nr. 2010-22-01. Tajā Satversmes tiesa visupirms izvērtēja, vai apstrīdētajās normās ir ietverts pamattiesību ierobežojums, vai šāds ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un 12.4.2. punktu). Proti, spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 jautājums par to, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ņēmis vērā Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas, tika vērtēts samērīguma principa kontekstā. Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu, kas noteic tiesas sprieduma vispārsaistošo spēku, secināja: lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos (sk. Sprieduma 21.3. punktu). Nav šaubu, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā tiesību normas interpretācija likumdevējam ir obligāta. Tomēr spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. punktu). Satversmes tiesas spriedums nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā nav iespējams izdarīt grozījumus tiesiskajā regulējumā. Proti, likumdevējs arī pēc Satversmes tiesas sprieduma, ja nepieciešams, ir tiesīgs ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām un pieņemt tādas tiesību normas, kas, pēc likumdevēja ieskata, varētu atrisināt radušās problēmas. Arī tiesību zinātnē ir norādīts uz gadījumiem, kad likumdevējs varētu atkārtoti pieņemt pat tādas tiesību normas, kas jau tikušas atzītas par Satversmei neatbilstošām (sk.: Rodiņa A., Spale A. 85. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 142. lpp.). Turklāt, ja Satversmes tiesa jau ir vērtējusi apstrīdētajām normām līdzīgu normu, tai ir pienākums ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 14. punktu). Uzskatu, ka izskatāmā lieta ir līdzīga lietai Nr. 2010-22-01, jo pirms apstrīdēto normu pieņemšanas gan vienā, gan otrā gadījumā Satversmes tiesa jau bija izteikusies par zemes īpašniekiem piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās noteikto ierobežojumu satversmību. Tādējādi izskatāmajā lietā bija jāizmanto tāda pati metodoloģija, kā spriedumā lietā Nr. 2010-22-01, vai arī jānorāda, kādēļ šī metodoloģija konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojama. Tomēr Spriedumā tas nav izdarīts.