4. Article

Spriedumā pēc būtības ir ieviesta jauna pieeja jautājumā par to, kā noskaidrot, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Šai pieejai nevaru piekrist vairāku iemeslu dēļ. 4.1. Līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos bija nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.1. punktu). Proti, Satversme un Saeimas kārtības rullis izvirza noteiktas prasības procesam, kādā tiek izstrādāti un pieņemti normatīvie akti. Tomēr gan Satversme, gan Saeimas kārtības rullis atsevišķos gadījumos piešķir likumdevējam rīcības brīvību lemt par kārtību, kādā izskatīt vienu vai otru likumprojektu. 4.2. Satversmes tiesas process ir balstīts uz objektīvās izmeklēšanas principu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu). Minētais princips noteic pašai tiesai vairākus pienākumus - citstarp objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus. Turklāt tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus meklē arī pati (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu). Spriedumā atzīts, ka, atkārtoti nosakot zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās, likumdevēja rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešamajai informācijai (sk. Sprieduma 22. punktu). Spriedumā ietverta arī vispārīga informācija par apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu Saeimā (sk. Sprieduma 22.1. un 22.2. punktu). Tomēr Spriedums nesatur pilnīgu lietas materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto faktisko apstākļu atspoguļojumu par apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu. Faktiskās situācijas pilnvērtīgs atspoguļojums ir obligāts priekšnoteikums tam, lai spriedumā būtu iespējams noskaidrot, vai likumdevēja rīcībā bijis viss nepieciešamais un vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību. Ne vien Satversmes tiesa, bet arī pats likumdevējs jau vairākas reizes ir vērtējis piespiedu nomas tiesisko attiecību regulējumu. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā ir bijusi noteikta informācija gan par problēmām piespiedu nomas maksas tiesiskajā regulējumā, gan par Satversmes tiesas judikatūru šajā jautājumā. Arī no lietas materiāliem un tiesas sēdē norādītā izriet, ka likumdevēja rīcībā bijusi gan citu valsts iestāžu un institūciju, gan arī Saeimas deputātu sniegtā informācija. Piemēram, Zemes dienesta 2015. gada pārskats "Dalītais īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu mājās Latvijā", likumprojekta "Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums" anotācija un ar to saistītā informācija. Vērtējot priekšlikumu samazināt nomas maksas apmēru, Atbildīgā komisija un Apakškomisija savās sēdēs uzklausīja Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sniegto informāciju. Tika uzklausīti arī vairāki dzīvokļu īpašnieku un īrnieku biedrības "Tauta pret zemes baroniem" pārstāvji, kā arī akciju sabiedrības "Pilsētas zemes dienests" pārstāvis zvērināts advokāts N. Šlitke. Pēc minēto personu uzklausīšanas deputāti vienojušies par 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta redakciju. Tomēr pat pie šādiem apstākļiem Spriedumā atzīts, ka no diskusijām, kas notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ konkrētajos ekonomiskajos un tiesiskajos apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši šādu piespiedu nomas maksas regulējumu (sk. Sprieduma 22.3. punktu). Tādējādi uzskatu, ka Spriedumā nav ietverts objektīvās izmeklēšanas principa tvērumam atbilstošs faktu konstatējums un vērtējums par to, kādēļ informācija, kas konkrētajā gadījumā bija likumdevēja rīcībā, pēc Satversmes tiesas ieskata, nav bijusi pietiekama apstrīdēto normu pieņemšanai. 4.3. Likumdevējs apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā bija pievērsies arī jautājumam par to, ka apstākļi kopš spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija mainījušies un tādēļ nepieciešams pieņemt apstrīdētās normas. Gan Atbildīgās komisijas, gan Apakškomisijas sēdēs deputāts A. Elksniņš vairākkārt norādīja, ka šā brīža ekonomiskā situācija atšķiras no situācijas, kas bijusi 2009. gadā. Depozītu procentu likmes kredītiestādēs esot samazinājušas līdz 1,3 procentiem vai pat līdz 0,12 procentiem gadā, bet aizdevumi no valsts kases tiek izsniegti ar viena procenta likmi (sk. Atbildīgās komisijas 2016. gada 25. maija sēdēs audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Minēto informāciju Apakškomisijas sēdē apstiprināja arī Latvijas bankas pārstāvis G. Bērziņš, kurš norādīja, ka ir būtiski mainījušās procentu likmes, samazinājušās refinansēšanas likmes, naudas tirgus likmes un obligāciju likmes. Piemēram, Latvijas valdības ilgtermiņa obligāciju likmes ir samazinājušas no 4 līdz 8 procentiem uz 1 līdz 1,5 procentiem (sk. Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Tomēr Spriedumā šie apstākļi pēc būtības nav vērtēti un līdz ar to nav atspēkots Saeimas arguments par to, ka gan faktiskā, gan ekonomiskā situācija kopš iepriekšējiem Satversmes tiesas spriedumiem piespiedu nomas lietās ir mainījusies. Uzskatu, ka lietā esošie materiāli un tiesas sēdē noskaidrotie apstākļi bija pietiekami, lai Spriedumā secinātu, ka situācija kopš spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija mainījusies. Attiecīgi konstatējot, ka situācija ir mainījusies, likumdevējs bija tiesīgs atkārtoti lemt par piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojumiem. 4.4. Ja Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā apstrīdēto normu pieņemšanā ir konstatējami procesuāla rakstura pārkāpumi, tai bija jāvērtē šādu pārkāpumu ietekme uz apstrīdēto normu tiesiskumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas 3. punktu). Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma uzskatāma par prettiesisku. Tomēr Spriedumā nav vērtēts, vai konkrētie procesuālie pārkāpumi ir uzskatāmi par tādiem, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu citāda satura tiesību normas. Iztrūkstot šādam izvērtējumam, nav iespējams secināt, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā. 4.5. Izskatāmās lietas pamatjautājums bija - vai Saeimas noteiktais piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojums atbilst Satversmei? Ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu un līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos izmantoto pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, Spriedumā nebija pamata aprobežoties vienīgi ar vērtējumu par to, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Spriedumā bija jāpārbauda šāda ierobežojuma satversmība pēc būtības. Tomēr Spriedumā izmantotās pieejas dēļ Satversmes tiesa nesniedz atbildi uz lietas pamatjautājumu par to, vai šis ierobežojums pēc satura atbilst Satversmei. Turklāt Spriedumā izmantotā pieeja vairākus kritērijus, kas Satversmes tiesas nolēmumos ierasti tiek apskatīti saudzējošāku līdzekļu kontekstā, pārnes kā kritērijus likumdošanas procesa analīzē. Tomēr tas, vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos, bija jānoskaidro, izvērtējot šāda ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Tādējādi Spriedumā izmantotā pieeja apstrīdēto normu satversmības izvērtēšanai nav pamatota un tās dēļ Satversmes tiesa nav sniegusi argumentētu atbildi uz izskatāmās lietas pamatjautājumu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī lietas materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto, uzskatu, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.