6. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12.4.2. punktu). Citstarp pamatojoties uz objektīvās izmeklēšanas principu, Satversmes tiesai ir jāmeklē un jāvērtē alternatīvie līdzekļi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 11.2. punktu, kā arī: Statkus S. Samērīguma otrais elements - pamattiesību ierobežojuma nepieciešamība. Jurista Vārds, 2017. gada 19. augusts, Nr. 36). Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs nebija izvērtējis alternatīvus līdzekļus, ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Savukārt Saeima uzsvēra, ka iespējas izmantot alternatīvus līdzekļus konkrētajā situācijā ir ļoti ierobežotas un vienīgi apstrīdēto normu regulējums var efektīvi nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu. Lai noteiktu tādu piespiedu nomas maksas regulējumu, kurš nebūtu pretrunā ar Satversmi, izvērtējums par to, kā šo nomas maksu salīdzināt ar citām līdzīgām situācijām, jāveic likumdevējam. Uzskatu, ka piespiedu nomas attiecības, kas veidojas starp vairākām privātpersonām, ir salīdzināmas ar situāciju, kad privātpersonām piederoša daudzdzīvokļu māja atrodas uz publiskai personai piekrītoša vai piederoša zemesgabala. Minētās tiesiskās attiecības citstarp tiek regulētas ar Ministru kabineta 2007. gada 30. oktobra noteikumiem Nr. 735 "Noteikumi par publiskas personas zemes nomu" (turpmāk - arī Noteikumi Nr. 735). Saskaņā ar šo noteikumu 7.2. apakšpunktu no 2010. gada 1. janvāra apbūvēta zemesgabala nomas maksu gadā nosaka 1,5 procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Savukārt atbilstoši Noteikumu Nr. 735 7.1 punktam nomnieks papildus nomas maksai maksā iznomātājam likumos noteiktos nodokļus. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis S. Bērtaitis norādīja, ka Noteikumi Nr. 735 ir vērsti uz to, lai izvairītos no publisko līdzekļu izšķērdēšanas. Proti, šādas piespiedu nomas maksas likmei ir jābūt tādai, lai nenotiktu valsts līdzekļu izšķērdēšana (sk. 2018. gada 6. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 145. lp.). Nosakot apstrīdētajās normās piespiedu nomas maksas apmēru, Saeima ir ņēmusi vērā, ka zemes īpašnieks maksās arī nekustamā īpašuma nodokli par zemi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no apstākļiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētajās normās noteiktais piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs pilda atlīdzības funkciju, ir zemes īpašnieka pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3. punktu). Regulējums, kas noteica nomnieka pienākumu papildus nomas maksai kompensēt iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu, Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju nav spēkā kopš 2014. gada 1. oktobra, bet Likumā par zemes reformu pilsētās - kopš 2015. gada 1. janvāra. Zemes īpašniekam ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajā termiņā maksāt nekustamā īpašuma nodokli par zemi neatkarīgi no tā, vai viņš ir vienojies ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par piespiedu nomas maksas apmēru. Proti, regulējums, kas nenosaka konkrētu piespiedu nomas maksas apmēru, bet gan tikai maksimāli pieļaujamo maksu ar formulējumu "līdz", var radīt situāciju, ka gadījumā, ja starp pusēm nav panākta vienošanās, ienākums no īpašuma netiek gūts, bet zemes īpašniekam ir jāsedz īpašuma uzturēšanas izdevumi un jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Arī apstrīdētās normas var radīt situāciju, ka nomas maksas apmērs nav noteikts, jo zemes īpašnieks un dzīvokļa īpašnieks par to nevar vienoties, bet zemes īpašniekam arī šajā laikā jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Turklāt apstrīdētās normas nedod iespēju piedzīt nomas maksu vienkāršotā veidā - parāda ārpustiesas atgūšanas procedūrā, brīdinājuma kārtībā vai ceļot maza apmēra prasību (sk. arī pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.). Turpretī Noteikumos Nr. 735 piespiedu nomas maksas apmērs un pienākums kompensēt nekustamā īpašuma nodokli ir precīzi regulēts. Proti, starp pusēm nevar pastāvēt strīds par nomas maksas apmēru. Noteikumu Nr. 735 regulējums ļauj iznomātājam piespiedu nomas maksas un minētās kompensācijas piedziņai izmantot Civilprocesa likumā paredzētās t.s. "vienkāršotās procedūras". Tādējādi, salīdzinot piespiedu nomas maksas regulējumu, kas ietverts Noteikumos Nr. 735, ar apstrīdēto normu regulējumu, secināms, ka piespiedu nomas attiecībās zemes īpašnieks - privātpersona - atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā publiska persona. Šādu situāciju nevar uzskatīt par atbilstošu taisnīguma principam, un to nevar attaisnot ar publisko līdzekļu izšķērdēšanas novēršanu. Konkrētajā gadījumā par taisnīgu piespiedu nomas maksas regulējumu būtu uzskatāms tāds, kas ļauj saņemt pienācīgu atlīdzību par zemes iznomāšanu, vienlaicīgi dodot iespēju zemes īpašniekam samaksāt nekustamā īpašuma nodokli un piedzīt vismaz daļu no piespiedu nomas maksas arī tad, ja starp pusēm nav panākta vienošanās. Tādējādi uzskatu, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē, vienlaikus mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. pantam. Satversmes tiesas tiesnesis G. Kusiņš Rīgā 2018. gada 26. aprīlī