13. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai vienpersoniski izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu kriminālprocesā, ir ierobežotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo netiekot nodrošināta tiesas objektivitāte. Tā tiktu nodrošināta, ja jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu izlemtu trīs tiesnešu kolēģija, ievērojot vienbalsības principu, līdzīgi kā civilprocesā un administratīvajā procesā. Šādam viedoklim piekrīt arī pieaicinātās personas tiesībsargs un Advokātu padome, uzsverot, ka nepieciešamība pēc minētā jautājuma koleģiālas izlemšanas kā tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir pamatota ne tikai ar kriminālprocesa represīvo raksturu, bet arī ar nepieciešamību veicināt personas uzticēšanos tiesas pieņemtajiem lēmumiem un tiesu varai kopumā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 134. un 146. lp.). Turpretī Saeima un lietā pieaicinātā persona A. Smans norāda, ka, tiesnesim vienpersoniski izskatot jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību, šā jautājuma izskatīšana objektīvā tiesā kriminālprocesā tiek nodrošināta tikpat lielā mērā kā koleģiāli izskatot analoģisku jautājumu civilprocesā vai administratīvajā procesā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68. un 154. lp.). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai personai tiek nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tiesnesis vienpersoniski pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā. 13.1. Aplūkojot procesuālos likumus, secināms, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 338. panta pirmajai daļai administratīvajā procesā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu rīcības sēdē lemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Savukārt šā paša panta otrā daļa noteic: ja tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata, tā atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek pieņemts rīcības sēdes lēmums. Līdzīgs regulējums ir paredzēts arī civilprocesā. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 464. panta pirmo daļu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu izlemj tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Minētā panta trešā daļa noteic: ja tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata, tā ar rīcības sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Turpretim atbilstoši Kriminālprocesa likuma 573. panta otrajai daļai par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemj viens tiesnesis, turklāt viņš lēmumu uzraksta rezolūcijas formā. Tātad likumdevējs šajā apstrīdētajā normā ir paredzējis tādu kasācijas sūdzības pieņemamības izvērtēšanas kārtību, kura atšķiras no šā paša jautājuma regulējuma civillietās un administratīvajās lietās. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības, tomēr, salīdzinot dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi iespējams atrast arī visiem procesiem kopīgas pazīmes (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2. punktu). Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva un harmoniska tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos nodrošina personas pamattiesības. Jo īpaši tas attiecas uz kasācijas instances tiesu, kurai demokrātiskā tiesiskā valstī ir būtiska nozīme Satversmes un tiesību virsvadības nodrošināšanā. Uz kriminālprocesa atšķirīgajām iezīmēm ir norādījušas arī vairākas lietā pieaicinātās personas, uzsverot, ka kriminālprocesā atteikšanās ierosināt kasācijas tiesvedību neizslēdz iespēju no jauna izskatīt spēkā stājušos apelācijas instances tiesas nolēmumus, tāpēc arī vienpersoniski pieņemts lēmums un tā galīgums esot pieļaujams (sk. lietas materiālu 1. sēj. 104. un 154. lp., kā arī 2. sēj. 5. lp.). Proti, spēkā stājušos tiesas nolēmumu, ja tas nav skatīts kasācijas kārtībā (citstarp arī tad, ja ir atteikta nolēmuma pārbaude kasācijas kārtībā), varot izskatīt no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā noteiktajā kārtībā. Personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). Tomēr, aplūkojot Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā ietvertās tiesību normas sistēmiski, ir secināms, ka šajā nodaļā noteiktā kārtība aptver tikai atsevišķus, likumdevēja izsmeļoši norādītus gadījumus. Arī ECT ir norādījusi, ka Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā ir noteikta īpaša nolēmumu pārskatīšanas kārtība un personai nav pienākuma to izmantot savu aizskarto pamattiesību aizsardzībai pirms vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 7. janvāra sprieduma lietā "Dāvidsons un Savins pret Latviju", pieteikumi Nr. 17574/07 un Nr. 25235/07, 36. punktu). Līdz ar to Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā paredzētā spēkā stājušos nolēmumu izskatīšana no jauna nav attiecināma uz vispārējo kārtību, kādā pārsūdzami nolēmumi kriminālprocesā. Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevēja izraudzītajiem vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jābūt efektīviem un paredzamiem, citstarp ievērojot arī res judicata principu, kas nosaka nolēmuma galīgo raksturu. 13.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesas neatkarības un objektivitātes prasību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu). Tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi, izlemjot lietu. Subjektīvā jeb personīgā neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā. Tas nozīmē, ka ir jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas objektivitāti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. punktu). Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, ir jānoskaidro, kas var radīt pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti. Šajā aspektā nozīme var būt pat pieņēmumam. Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē arī tas, vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticēšanās (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd. and Others v. Greece", pieteikums Nr. 30342/96, 45. punktu). Proti, izvērtējot tiesas objektivitāti, nozīme ir arī tam, kādi ir sabiedrības uzskati par konkrētas lietas iztiesāšanu. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Šādu apstākļu pastāvēšana var būt saistīta gan ar materiālo, gan procesuālo normu piemērošanu un tādēļ katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējama individuāli. Līdz ar to tiesneša vienpersoniskais lēmums par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā var radīt personai šaubas par tiesas objektivitāti. 13.3. Satversme expressis verbis nenoteic tiesu varas koleģialitātes principu, tomēr tas kā viens no tiesas darbības pamatprincipiem, kas garantē personas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, ir ietverts likuma "Par tiesu varu" 20. pantā. Šis pants noteic, ka atbilstoši koleģialitātes principam tiesas izskata lietas koleģiāli, izņemot likumā noteiktos gadījumos, kad tiesnesis var izskatīt lietu arī vienpersoniski. Koleģialitāte ir princips, izņēmumus no kura likumdevējs ir tiesīgs paredzēt savas rīcības brīvības ietvaros, pienācīgi pamatojot savu rīcību. Koleģialitātes principa mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā būtisko tiesību jautājumu apsvēršana, tos apspriežot un rodot atbilstošu tiesisku risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts, koleģiāli izvērtējot iespējamos risinājumus un nonākot pie taisnīga rezultāta. Līdz ar to koleģialitātes principa ievērošana stiprina tiesas neatkarību un objektivitāti, vienlaikus veicinot arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tādējādi koleģialitāte ir viens no principiem, kas garantē tiesas objektivitāti un ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā. 13.4. Ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu, likumdevējs ir noteicis izņēmumus no koleģialitātes principa. Lielākoties vienpersoniski tiek izskatītas lietas pēc būtības pirmās instances tiesā, kā arī izlemti atsevišķi procesuālie jautājumi. Gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu" paredz ikviena tiesneša neatkarības un objektivitātes garantijas. Ja lietu izskata Satversmē un likumā "Par tiesu varu" noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis, tad prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto nolēmumu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu). Tātad personas tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tādā tiesas procesā, kura ietvaros kādā stadijā vai instancē lietu izskata viens tiesnesis. Taču minētā atziņa nenozīmē to, ka vienpersoniski būtu izlemjams jebkurš jautājums, neņemot vērā konkrētās lietas kategoriju un instanci, kurā lieta tiek izskatīta. Kasācijas instances tiesai ir izšķiroša nozīme vienveidīgas un Satversmei atbilstošas tiesību normu piemērošanas nodrošināšanā. Līdz ar to likumdevējam ir pienākums noteikt tādu pieeju kasācijas instances tiesai, lai tā varētu veikt šo demokrātiskā tiesiskā valstī nozīmīgo funkciju. Proti, attiecībā uz tādiem nolēmumiem, ar kuriem noslēdzas tiesvedības process pēdējā instancē, kurā persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības vispārējā kārtībā, atkāpes no koleģialitātes principa ir pamatojamas tikai ar būtiskiem apsvērumiem. 13.5. Kriminālprocesa likuma 447. panta ceturtajā daļā noteikts, ka kasācijas instances tiesā krimināllietu iztiesā koleģiāli. Taču jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemamību izlemj tiesnesis vienpersoniski. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka, pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesa ietvaros, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti par procesuālo un materiālo tiesību normu piemērošanas pareizību netiekot vērtēti pēc būtības. Saeimas uzskatam pievienojas arī vairākas lietā pieaicinātās personas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 153. lp. un 2. sēj. 4. lp.). Savukārt no informācijas, ko lietā sniegusi Augstākā tiesa, citstarp no nolēmumu piemēriem, izriet, ka, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību, kasācijas sūdzība tiek vērtēta arī pēc būtības (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8.-20. lp.). Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos nozīme ir tam, kādā apjomā kasācijas instances tiesas tiesnesis veic kasācijas sūdzības pārbaudi, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu kriminālprocesā, proti, tam, vai kasācijas sūdzības pieņemamības kritēriju pārbaude ir formāla vai kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti tiek vērtēti arī pēc būtības. Kriminālprocesa likuma 576. pants noteic, ka kasācijas sūdzību iesniedz tiesai, kura pieņēmusi nolēmumu, proti, apelācijas instances tiesai. Apelācijas instances tiesā iesniegtās kasācijas sūdzības pirms nosūtīšanas uz kasācijas instanci (Augstāko tiesu) pārbauda apelācijas instances tiesas tiesnesis. Viņš pārbauda, vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Kriminālprocesa likumā noteiktajā termiņā un vai kasācijas sūdzību iesniegusi persona, kurai ir tiesības to iesniegt. Apelācijas instances tiesas tiesnesis pārbauda arī to, vai kasācijas sūdzības saturs atbilst Kriminālprocesa likuma 572. panta prasībām. Šā likuma 577. panta trešā daļa noteic: "Izbeidzoties nolēmuma pārsūdzēšanas termiņam, tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, nosūta lietu kopā ar kasācijas sūdzību Augstākajai tiesai." Savukārt Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmā daļa paredz, ka par iesniegto kasācijas sūdzību tiesa, kas pieņēmusi nolēmumu, paziņo prokuroram un tām personām, kuru intereses un tiesības šī sūdzība aizskar, kā arī informē apsūdzēto, kas atrodas apcietinājumā, par viņa tiesībām lūgt, lai viņam tiek nodrošināta iespēja piedalīties lietas izskatīšanā, un vienlaikus nosūta prokuroram un šīm personām iesniegtās sūdzības kopiju. Kriminālprocesa likuma 578. panta otrā daļa noteic: "Šā panta pirmajā daļā minētās personas 10 dienu laikā pēc sūdzības vai protesta kopijas saņemšanas var iesniegt rakstveida iebildumus vai paskaidrojumus, kā arī rakstveida lūgumu nodrošināt tām iespēju piedalīties lietas iztiesāšanā, kas nosūtāmi Augstākajai tiesai." Savukārt no Kriminālprocesa likuma 579. panta izriet tas, ka kasācijas sūdzību var papildināt vai grozīt ne vēlāk kā 10 dienas pēc nolēmuma pārsūdzības termiņa beigām. Papildinājumu vai grozījumu kopijas Augstākā tiesa nosūta Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmajā daļā minētajām personām, kurām ir iespēja par tiem sniegt rakstveida paskaidrojumus vai iebildumus 10 dienu laikā no kasācijas sūdzības grozījumu vai papildinājumu saņemšanas brīža. Tādējādi kasācijas sūdzības formālo atbilstību Kriminālprocesa likuma prasībām pārbauda apelācijas instances tiesas tiesnesis. Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmā daļa noteic, ka nolēmumu tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda gadījumā, ja kasācijas sūdzībā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai šā likuma būtisku pārkāpumu. Tādējādi kasācijas instances tiesa, saņemot apelācijas instances tiesas nosūtīto kasācijas sūdzību, vērtē šajā normā ietvertos kritērijus, proti, pārbauda, vai kasācijas sūdzība ir pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu. Tātad, lemjot par kasācijas sūdzības pieņemamību Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā, tiek pārbaudīta ne tikai tās atbilstība formālām prasībām. Pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā, kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti tiek vērtēti arī pēc būtības. 13.6. Satversmes tiesai jānoskaidro, ar ko bija pamatots likumdevēja lēmums savas rīcības brīvības ietvaros paredzēt, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek izlemts vienpersoniski krimināllietas iztiesāšanu noslēdzošajā procesuālajā stadijā, kurā pieņemtais lēmums nav pārsūdzams. No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas ietvert Kriminālprocesa likumā ar 2008. gada 19. februāra vēstuli Nr. 10-6/1-305nos ierosinājusi Augstākā tiesa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lp.). Vēstulē kā pamatojums norādīts tas, ka apstrīdētās normas precizē Kriminālprocesa likuma 573. panta piemērošanas kārtību, kāda ir nostabilizējusies Augstākās tiesas praksē, piemērojot attiecīgās nodaļas normas. Apstrīdēto normu iekļaušana likumprojektā "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" tā trešajam lasījumam atbalstīta gan Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu 2009. gada 12. janvāra sēdē, gan arī Juridiskās komisijas 2009. gada 6. februāra sēdē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 129. un 131. lp.). No likumprojekta izstrādes materiāliem konstatējams, ka likumdevējs nav vērtējis alternatīvus risinājumus un nav apsvēris to, cik nozīmīgas ir publiski tiesiskās intereses kasācijas instancē kriminālprocesā. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka koleģialitāte ir viens no principiem, kas garantē taisnīgu tiesas procesu. Tāpat jau ir atzīts, ka kasācijas instances tiesas funkcijas kriminālprocesā ietver ne vien personas tiesību, bet arī publiski tiesisko interešu aizsardzību. Tiesnesim vienpersoniski lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu kriminālprocesā, neveidojas dialogs par tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību attīstību, turklāt sabiedrībā var rasties šaubas par tiesību normu piemērošanas pareizību. Satversmes tiesa uzskata: lai nodrošinātu objektivitātes principa ievērošanu kasācijas instances tiesā, kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā kriminālprocesā ir jāievēro Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais koleģialitātes princips. Tas, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu kasācijas instances tiesā kriminālprocesā tiek izlemts vienpersoniski, nenodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 573. panta otrā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.