14. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 573. panta trešā daļa aizskar viņam garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo nenodrošina tiesības tikt uzklausītam. Proti, atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā tiekot sagatavots rezolūcijas formā, un tiesa nesniedzot izvērstu argumentāciju tam, kādēļ kasācijas tiesvedība netiek ierosināta. Pieaicinātās personas savos viedokļos atsaucas uz ECT spriedumu lietā "Talmane pret Latviju", norādot, ka ECT Latvijā pastāvošo kasācijas instances tiesas praksi krimināllietās ir atzinusi par atbilstošu Konvencijai. Satversmes tiesa norāda, ka minētajā lietā ECT izvērtēja pieteikuma iesniedzējas iesniegto kasācijas sūdzību un norādīja, ka, "ņemot vērā pieteikuma iesniedzējas iesniegtās kasācijas sūdzības raksturu, ECT uzskata par pietiekami pierādītu, ka Senāts bija pārliecinājies, ka nepastāv apstākļi, pie kuriem būtu jāierosina kasācijas tiesvedība. Savās apelācijas un kasācijas sūdzībās pieteikuma iesniedzēja bija izvirzījusi vairākus argumentus par pierādījumu iegūšanas procedūru krimināllietā pret viņu. Šīs sūdzības pienācīgi izvērtēja divas tiesu instances ar pilnu jurisdikciju, un zemāko instanču tiesas savos nolēmumos sniedza pienācīgu motivāciju. Senāta uzdevums nebija pastāvošo pierādījumu izvērtēšana no jauna vai jaunu pierādījumu iegūšana, ko bija lūgusi pieteikuma iesniedzēja. Turklāt, kā pierāda ECT iesniegtie dokumenti, Senāts bija apsvēris pieteikuma iesniedzējas argumentus, bija sniedzis pamatojumu kasācijas sūdzības noraidīšanai un bija izskaidrojis pieteikuma iesniedzējai savu kompetenci attiecībā uz pierādījumu izvērtēšanu no jauna [..] Pie šādiem apstākļiem ECT ir pārliecināta, ka Senāts bija pienācīgi izvērtējis pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības pamatojumu un ka kasācijas instances tiesa šajā gadījumā ir bijusi pietiekama" (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 13. oktobra sprieduma lietā "Talmane pret Latviju", pieteikums Nr. 47938/07, 32. punkts). No minētā izriet, ka ECT spriedumā lietā "Talmane pret Latviju" īstenoja savu pamatfunkciju - sniedza vērtējumu par iespējamu pieteikuma iesniedzējas pamattiesību pārkāpumu konkrētās lietas apstākļos. ECT vērtēja Augstākās tiesas Senāta rīcību pēc pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības saņemšanas, nevis kasācijas sūdzības izskatīšanas tiesisko regulējumu. Turpretī Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Proti, Satversmes tiesas uzdevums ir novērst tādu tiesisko regulējumu, kas pat tad, ja tiktu piemērots pareizi, varētu novest pie pamattiesību pārkāpuma. Tātad Satversmes tiesas funkcija un uzdevumi ir plašāki nekā ECT funkcija un uzdevumi. Ja spēkā esošs tiesiskais regulējums vispār pieļauj tādu situāciju, kurā tā piemērošana varētu novest pie Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpuma, tad Satversmes tiesai šāds regulējums jāatzīst par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu. Pienācīgs un Satversmei atbilstošs tiesiskais regulējums vienmēr paredzēs garantijas, kas regulējuma pareizas un sistēmiskas piemērošanas gadījumā pilnīgi izslēgs pamattiesību pārkāpuma iespējamību. Konvencijas 53. pants neliedz dalībvalstīm saskaņā ar to konstitucionālajām tradīcijām noteikt plašākas pamattiesību garantijas. Satversmes tiesa vērtē ar apstrīdētajām normām noteikto kasācijas tiesvedības ierosināšanas kārtību kriminālprocesā, ievērojot Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmu. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināts tas, ka tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas vairākos veidos - tostarp arī kā tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). ECT judikatūrā atzīts, ka tas, cik detalizēti tiesas nolēmumā jābūt norādītiem tā motīviem, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas apstākļiem, kas katrā individuālā gadījumā vērtējami atsevišķi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra sprieduma lietā "Ruiz Torija v. Spain", pieteikums Nr. 18390/91, 29. punktu). Turklāt pienākums norādīt nolēmuma motīvus nav saprotams kā visaptveroša prasība sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā "García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr. 30544/96, 26. punktu). Pamatojuma princips ir viens no būtiskākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 14.2. punktu). Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Tātad motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no līdzekļiem, kas ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti (sk. piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2004. gada 2. februāra spriedumu lietā "Perez v. France", pieteikums Nr. 47287/99, 80. punktu). Tas ir īpaši nozīmīgi tiesas nolēmumos krimināllietās, jo personas izpratne par to, kādēļ tā atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, visupirms izriet no nolēmuma motīviem. Motivēts nolēmums apliecina to, ka persona ir uzklausīta, un tādējādi veicina arī to, ka persona atzīst tiesas izdarītos secinājumus (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā "Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr. 926/05, 91. punktu). 14.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Saeima atbildes rakstā, kā arī pieaicinātās personas tiesībsargs un Tieslietu ministrija norāda, ka Kriminālprocesa likuma 573. panta trešā daļa gan noteic, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā tiek rakstīts rezolūcijas formā, taču neaizliedz tiesnesim šajā lēmumā izklāstīt motīvus, kuru dēļ kasācijas tiesvedības ierosināšana tika atteikta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 72., 147. un 148. lp.). Kriminālprocesa likuma 19. nodaļā ietvertās tiesību normas nosaka nolēmumu (lēmumu un spriedumu) veidus, struktūru, pieejamību un spēkā stāšanās kārtību. Rezolūcijas formu un saturu noteic Kriminālprocesa likuma 320. panta sestā daļa, proti: "Šajā likumā paredzētajos gadījumos procesa virzītājs lēmumu var uzrakstīt rezolūcijas veidā. Šādos gadījumos norāda pieņemto nolēmumu, likuma pantu, saskaņā ar kuru tas pieņemts, amatpersonu, kas pieņēma lēmumu, un lēmuma pieņemšanas datumu." Secināms, ka rezolūcija Kriminālprocesa likuma izpratnē ir uzraksts uz dokumenta, ar ko tiek izlemts tajā minētais jautājums un kas ietver šādus obligātus rekvizītus: pieņemto nolēmumu, likuma pantu, uz kura pamata tas pieņemts, amatpersonu, kas pieņēmusi lēmumu, un lēmuma pieņemšanas datumu. Rezolūcijas forma neprasa tajā ietvert motīvu daļu. Līdz ar to Kriminālprocesa likuma 573. panta trešā daļa gadījumā, kad kasācijas tiesvedības ierosināšana tiek atteikta, uzliek tiesnesim par pienākumu uz kasācijas sūdzības uzrakstīt šāda satura rezolūciju: 1) atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību; 2) pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmo daļu; 3) tiesnesis - vārds, uzvārds; 4) datums. Kopš 2005. gada 1. oktobra, kad Kriminālprocesa likums stājās spēkā, līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad spēkā stājās apstrīdētās normas, Kriminālprocesa likuma 573. pants noteica, ka nolēmuma tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda tikai tādā gadījumā, ja kasācijas sūdzībā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu. Kriminālprocesa likums minētajā laika posmā nereglamentēja to, kā veicama kasācijas sūdzības pieņemamības pārbaude, kas šo pārbaudi veic un kādā veidā noformē lēmumu. No Augstākās tiesas sniegtās informācijas izriet, ka no 2005. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 1. jūlijam jautājumu par nolēmuma tiesiskuma pārbaudi kasācijas kārtībā izlēma Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja norīkots senators, lēmumi par atteikšanos pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu tika rakstīti rezolūcijas veidā un bija izstrādāts attiecīgas formas spiedogs. Savukārt no deviņiem dažādās krimināllietās pieņemtajiem lēmumiem, kurus Augstākā tiesa iesniegusi Satversmes tiesai, gūstams apstiprinājums tam, ka pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās 2009. gada 1. jūlijā lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek sastādīts arī atsevišķa procesuāla dokumenta formā un dažos gadījumos tajā tiek iekļauta arī motīvu daļa (sk. lietas materiālu 2. sēj. 12.-20. lp.). No Augstākās tiesas sniegtās informācijas izriet, ka izvēle norādīt konkrētus atteikuma ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā motīvus un motīvu daļas apjoms ir atkarīgs no tiesneša individuālas izšķiršanās. Satversmes tiesa norāda, ka šādu gadījumu esība tomēr nenozīmē, ka būtu novērstas tādas situācijas, kad atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību būs uzrakstīts vienīgi rezolūcijas veidā, neatspoguļojot tā motīvus. Proti, apstrīdētā norma neparedz lēmuma motīvu atklāšanu pat minimālā apmērā attiecībā uz katru kasācijas sūdzību, kuras pieņemamību kriminālprocesa ietvaros ir izvērtējis kasācijas instances tiesas tiesnesis. Satversmes tiesa norāda, ka pastāvošā atšķirīgā prakse kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā kriminālprocesā demokrātiskai tiesiskai valstij nav vēlama, jo nerada pārliecību par tiesas objektivitāti. 14.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi kasācijas instances tiesas īpašo nozīmi kriminālprocesā, kas aptver gan tiesvedības ierosināšanas stadiju, gan kasācijas sūdzības izskatīšanas stadiju un nodrošina sabiedrības publiski tiesiskās intereses, tostarp indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet tiesas pienākums pamatot to, kādēļ kasācijas sūdzībā sniegtie juridiskie argumenti par nepieciešamību ierosināt kasācijas tiesvedību kriminālprocesā ir noraidāmi. Tādējādi gan konkrētās kasācijas sūdzības iesniedzējs, gan sabiedrība kopumā varētu saprast, kādi tiesas motīvi ir konkrētā nolēmuma pamatā, kā arī gūt pārliecību par to, ka personas sniegtie argumenti ir pienācīgi izvērtēti un ka uz būtiskajiem argumentiem par Krimināllikuma pārkāpumiem un Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem ir sniegtas atbildes. Pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību un nenorādot šā lēmuma motīvus, personai netiek sniegts tiesas vērtējums par kasācijas sūdzībā ietverto argumentu pamatotību. Satversmes tiesa uzskata, ka demokrātiskas tiesiskas valsts principa ievērošana ir nodrošināta tikai tādā gadījumā, ja personai tiek darīti zināmi tiesas motīvi attiecībā uz kasācijas sūdzībā norādītajiem apsvērumiem. Satversmes tiesa uzsver, ka tas, cik detalizēta būs nolēmuma motīvu daļa, ir atkarīgs no izskatāmajā lietā paustajiem būtiskajiem argumentiem, tomēr norādītajiem motīviem vajadzētu būt pietiekamiem, lai persona varētu saprast, kādēļ kasācijas tiesvedība pēc sūdzībā norādīto argumentu izvērtēšanas netika ierosināta. Ievērojot kasācijas instances tiesas nozīmi kriminālprocesā demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī tās nozīmi tiesību sistēmas vienotības, attīstības un personas pamattiesību nodrošināšanā, ir jāatzīst, ka apstrīdētā norma nesniedz pietiekamas garantijas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 573. panta trešā daļa, ciktāl tā neparedz, ka lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību norādāmi tā motīvi, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.